viņa_raksta's Journal

9:01pm: Sapnis par telefonu
Sieviete ap 29 - iemīlējusies, gudra, it kā arī smuka (kā kuram, jo ar to smukumu jau ir kā ir - vienam smuka, otram nesmuka...) dod man savu podziņu telefonu, jo atnākusi īsziņa. Mīlestības īsziņa. Es lasu un priecājos. Pēkšņi atskrien meitene. Meitene pelēka, un sapnī viņu definēju kā zubri, zubrilku (piedod, arī es tā esmu savureiz nosaukta, bet ne tāpēc, ka pelēka). Viņa iebāž savu degunu telefona ekrānā, lasa visu salkano tekstu un vēl piedevām smaida un jūsmo. Mums abām - sievietei ap 29 un stāstniecei - gan šķiet tas prettiesiski. Aizrādām, bet viņa burtiski norij telefonu. Viens kampiens un nav. Mēs laikam nodomājām, ka tāds nonsenss nav ne dzirdēts, ne redzēts. Pēkšņi es atrodos trolejbusā, bet vēl pēc mirkļa realitātē.

9:19pm: Sapnis par melnu kamīnu un sniegpārslām
Melns un aprisēs smagnējs kamīns manā acu priekšā. Uguns tajā nedeg, bet ir melna, melna tumsa. Ļoti bieza un smaga, varbūt pat smagāka par pašu kamīnu (vai pašu dzīvi?). Es stāvu tam iepretim kopā ar dažiem no sākumskolas un pamatskolas klasesbiedriem. Mēs esam ielokā. Es atraujos un esmu atvērta loga priekšā. Arī tur paveras melna, bieza un ļoti smaga tumsa, tomēr sejā man pūš sniegpārslas - vieglas, vieglas kā mammas pieskāriens, kā maigs glāsts, kā cerība, kā pirmās sniegpulkstenītes starp sniega kupenām, no kurām smalks ūdentiņis pil. Sniegpārslas man pūšas tieši sejā. Un man liekas, ka tas ir tik ļoti skaisti, ko nedrīkstu neuzrakstīt.

10:16pm: Sapnis par ziedputekšņiem
Viss ir dzeltenīgs, balts un saulains. Esmu laukos. Esmu dzīva (burtiski un vairāk). Apkārt man griežas ziedputekšņi, viss ņirb no tiem gar acīm. Ir ļoti skaisti. Tie atgādina bites, kas zum visapkārt jūnija pēcpusdienā pirms tā lielā gāziena, kad pamalītē viss kļūst tumši zili, zili, violets, pēc kura vakarā tu skrien kā meitene maza uz zemeņu lauku un slapjais grants ceļš čaukst zem tavām kājām.

Laime ziedputekšņu virpulī būt.