Man ir dziļa pārliecība, ka labākais, ko es daru savu bērnu labā, ir, ka es eju ar viņiem kopā uz bērnu Misi. Otrdienu rītos 8:15. Tiešām labākais, varbūt pat vienīgais vērtīgais. Pārējie visi mani centieni un panākumi ir svārstīgi, lai neteiktu, ka pastāvīgi nepietiekami. Bet šo es apņēmos darīt, nenosebot un nebastot, vienalga, ka ar nepucētiem zobiem. Šo es nenopūdelēju. Svētdienās es nespēju viņus savākt, un dažreiz nespēju savākties pati, un, kad piedāvāju, viņi lielākoties negrib nākt līdzi. Es sēžu vienu vai divus solus aiz viņiem, leju karstas asaras, paspiežu roku, kam vien varu aizsniegt, apkampjamies pirms dievgalda, stāvot pūlītī vai garā rindā. Pēc tam vēlreiz apkampjamies; un tad raitiem soļiem atgriežamies pārējā dzīvē.
Dzīvē, kuras laiks strauji iztek, vai ne. Un tiek brucināts, spiests un blīvēts kopā (kā pravietots Jāņa atklāsmes grāmatā), tā ka no viņa, no visas šīs dzīves, iepriecinājumiem un rūgtumiem, tik vien vai tik daudz arī paliek. Vismaz man – lai gan "manis" tur nemaz nav.