Tikko iznākušajā RL (protams, neatkarīgi no pagājušās nedēļas publikācijām) ir nodrukāts privāts stāsts no New Yorker par kādu sievieti, kas 19. grūtn. nedēļā zaudējusi bērnu (un sajukusi prātā - sauc sevi visu laiku par raganu un tādā garā, tekstu faktiski nav iespējams izlasīt).
Pirms diviem gadiem, kad iepriekšējo reizi "reprodukcijas kontroles" jautājumus cilāja, bija normāla sociāli atbildīga, politizēta diskusija, apmainīšanās ar argumentu blokiem, bet šoziem tas viss kaut kā pilnīgi negaidot kolektīvi ir iesvārstījies un aizskāris "Šausmīgo".
Tajā noteikti ir kaut kāds labums - es domāju, pat liels, bet tālāk nevajag iet, vajag apstāties, nolikt to drošā vietā un apsegt. Dažām lietām lielāko dzīves daļu ir jāpaliek apsegtām, citādi nav iespējams.