Redzēju, kā saulei rietot, migla glāstīja laukus šosejas malā. Kā tā laidelējās virs mums kā milzu putns, ko tumsa mēģina iesūkt sevī.

Redzēju daudz fotogrāfiju, kuras neuzņēmu. Visus tos zāles stiebriņus pretgaismā, visus tos saules zelta pielietos plašumus. Fotografē ar acīm, kāds reiz sacīja.

Aiz smiltsērkšķu lauka debesis bija violetas.

Redzēju arī māju, kādā vienmēr esmu sapņojusi dzīvot. Māju, ko ieskauj plašumi. Tā, lai acis neatduras pret kaimiņu mājām, tā, lai mežs būtu tālumā. Tā, lai var iznākt ārā un ieelpot dabu un mieru sevī, noglāstīt sunim galvu. Un zināt, ka īstā dzīve ir no vienkāršām lietām veidota. No pankūku garšas. No rudens ābolu smaržas. No rasas dzestruma zālē. No tā, ka nekas tāds pa īstam liels var tā arī nekas nenotikt. Un patiesībā viss lielais notiek ne ārpusē, dzīves grandiozitāte slēpjas tieši iekšējos procesos. Jo mierīgāk noglaudi parasto dzīvi, jo augstākas kalna virsotnes sevī izaudzē. Un tobrīd tu uzzini, ka tev pieder kaut kas daudz vairāk, kā var izmērīt ar cilvēciskās dzīves mērinstrumentiem. Brīnums. Mūžība.