Kurvjzieža kontemplācijas

krii

26.3.09 22:59

Man ļoti pietrūkst tā nekaunīgā cīņasspara, kas palīdz realizēties citiem, tikpat netalantīgiem cilvēkiem. Manai trauslajai pašapziņai vajag aplausus, lai es ko darītu. Kritiku es uztveru kā pamudinājumu nevis pierādīt viņiem visiem!!!! par spīti!!!, bet gan klusējot aizvākties un nekad vairs nemēģināt.
Un tā nu ir sakrājies gana daudz lietu, kuras varbūt būtu izdevušās ar otro vai sešpadsmito reizi. Bet to mēs nekad neuzzināsim.

• 7 raksta
• ir doma

• kuminjsh

  26.3.09 23:32

  

  Vai die - kas tad nu?!

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    26.3.09 23:34

    

    Šobrīd nekas, es tikai trenējos gruzīties par svētdienu - izgāšanās gadījumam.:) Atsvaram varu piebilst, ka man ir arī triumfa scenārijs, bet tas nevedināja uz tik vispārīgām pardomām.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • kuminjsh

      26.3.09 23:38

      

      ;DDD
      Vispār man ir līdzīgi. Vienīgais, kas man reizēm liek 10x kaut ko pārdarīt, ir vēlēšanās pierādīt sev (un vienīgi sev), ka es tak varu!;) Ja man ir skatītaji, es nekad otru reizi nedaru, tb skatītajiem es rādu tikai lietas, par kuram 100% zinu, ka izdosies!;D

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

• zum

  26.3.09 23:34

  

  Man arī tā visu dzīvi tā bijis. Kaut kā pēdējā laikā pamazām sāk pāriet.. Bet tās sakrāties lietas jau nekur nepazūd. Viņas ir, kaut arī nav realizētas, bet ir.

  • Atbildēt

• shelly

  27.3.09 08:53

  

  Muļķība virza uz priekšu pasauli...

  • Atbildēt

• snorke

  27.3.09 11:04

  

  man laikam drusku ir, un dzīvē baisi noder :)

  • Atbildēt

• pepija

  27.3.09 15:08

  

  es skaļi un neskopojoties apbrīnoju tos, kuri, pie degungalā aizcirstām durvīm, nevis savāc savas mantiņas un lepnā klusībā asaras rīdami notinas, bet dodas meklēt logu, pa kuru ierāpties atpakaļ.

  • Atbildēt