čax
Sievas

Tā kā rokā vēstule bez markas,
Stundām sēdu stacijā jau es
Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,
Savus kurvjus smaidot garām nes.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, nosūkājis (1?) džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

Nez uz kādu nolādētu miestu,
Kur pat velns no garlaicības spļauj,
Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu
Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.

Viņu kājas,ziloniskās kājas,
Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:
Akmeņi zem viņām elpot stājas,
Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.

Žēl, ka Verharns(2) lielais savu sirdi
Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.
Kā viņš atkal pamielotu dzirdi
Pie šīm kājām, kuras ejot dim!

Un cik smagi sievu lielās gūžas
Līgojas un reibina kā rums
Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,
Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.

Viņu balsis skan kā trakas taures,
Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks(3).
Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,
Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.

Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
Meitenēm, ko nosūkājis džess,
Jūtu atkal sevī prieku traku,
Redzot tādas īstas sievietes.

(1? šo vietu es un affettamente nesaprotam, pakomentējiet, kāds, please;
(2) Emile Verhaeren (21 May 1855 – 27 November 1916) was a Belgian poet who wrote in the French language, and one of the chief founders of the school of Symbolism;
(3) Johann Ludwig Tieck (* 31. Mai 1773 in Berlin; † 28. April 1853 ebenda) war ein deutscher Dichter, Schriftsteller, Herausgeber und Übersetzer der Romantik.