Ir tāds burvīgs mirklis sevis dvēseliskā attīstībā, kad vairs negribi pat ne drusku kāda cita pārliecību sašķobīt, bet ar aizrautību labprāt dalies savējā - ja tev pajautā. Ja nejautā, tad esi mierā pats ar sevi un sevī, un tev pat nenāk prātā doma, kādam ko ieskaidrot vai pamācīt. Burrvīgi. Es laikam būtu slikts mormonis vai krustnesis :)