viens no tiem vakariem, kad gribas ar kādu parunāt.
mana pārvākšanās kāre sāk kļūt smieklīga, nudien nudien. bet šeit mēs sākām dzīvot, lai A. būtu tuvāk darbs. kurš tad vainīgs, ka nepilnu mēnesi pēc pārvākšanās viņš aizgāja no darba un kopš tā laika dzīvo mājās. kaut kā zudusi motivācija dzīvot pašā centrā. gribas vairāk zaļumu, īpaši ņemot vērā, cik daudz labāk ārā un dabā jūtas bērns.
pēdējo 3 dienu laikā esmu kļuvusi par odu seriālo slepkavu. rekords ir 5 odi ~ 20 sekunžu laikā. bet mazā A. gandrīz kļuva par nāriņu, ššausmīgi patīk ūdenī :)
vispār gribēju šovakar izbraukt ar riteni, bet galīgi nav spēku. pat braukt, par stiepšanu augšā un lejā nerunājot. + jāizkrāmē čupas ar mantām, ko ņēmām līdzi uz Usmu.