tik ļoti ļoti

un ir dienas kā šī. kad ir tik slikti, ka nu jau vienalga, un vēsu sirdi dodos apēst vafeles [524 kcal/100 g, khe khe], kad nelabi paliek, paskatoties spogulī vien, kad kafija liekas tik ļoti ne-kafijīga un kad... ai, kad ir tik skumji, ka liekas - debesis raud tev līdzi. saku sev, tas tik tās vēstules dēļ, tik ļoti bezpersoniska tā bija.

un ir grūti atcerēties, ka nu nevienmēr ir bijis šitā. toreiz, Liepājā, mēs sēdējām uz salauztā Karostas tilta, kājas pārkāruši pār koka gruvešiem, vējš purināja matus un absolūts vieglums. un šovakar gāju pa lietu mājās un sāku raudāt. who cares anyway.

netaisīšu nekādu prezentāciju par sengrieķu filozofiju, vienkārši parādīšu šito, ko tur daudz.