es baigi domāju, kādēļ tas tā, kādēļ darbs ir jāskata tik atrauts no autorateiksim, manis tik ļoti cienītais viktors oļegovičs p. sevi vienmēr distancē no uzrakstītās grāmatas, bet drīzāk jau tāpēc, ka daudzi recenzenti un arīdzan lasītāji viņu vienmēr putro ar grāmatas varoni ( kā viņi iemanās tur vispār saskatīt varoni, ja grāmatas agri vai vēlu pārvēršas klasiskā filosofijas dialogā, kurā nav svarīgi, kam Sofokls uzdod jautājumu un kas uz to atbild, ja svarīga ir tikai pati apspriežamā ideja)
bet tajā pašā laikā - ir grūti iedomāties folkneru bez viņa sacerētās leģendas par sevi
vai hemingveju jūras krastā ar glāzīti rokā
vai nabokovu kā stencila portretu uz sienas - kā gan savādāk viņu var iedomāties?
harmsu, jūs varētu lasīt harmsu, nezinot par viņa smago dūri?!
astrīdas lindgrēnas smaidu
sorokinu, kura portrets ir laiks, tas ir tāds bezpersonisks portrets
utt