Vakardien sanāca atkal atcerēties cik jauki man gāja vidusskolā.

Nedaudz gribētos iegrūzt dažiem skolotājiem sejā vidējo pirkstu. Par spīti viņu domām nekļuvu ne par sātanistu (jautrs raksts no 2007 gada, kad biju sīks lohs (tagad esmu nedaudz lielāks)), ne narkomānu, ne iegāju skolā ar bisi.

Laiki, kad skolotāji (kuri man neko nemācija (un ar kuriem pat nekomunicēju)) zināja lietas par mani un manu ģimeni labāk nekā es.

Laiki, kad klases audzinātāja vairākas reizes izsauca vecākus uz skolu, jo 'man dažreiz ir bail no tā Edžus skatiena'... Atļaušos izteikt minējumu, ka dažreiz visas šīs muļķības lika, kaut kādā veidā, eskalēties problēmām ģimenē. Skolotāji saka, ka Edžus ir ļauns un stundās neizrāda intresi... vecāki turpina bakstīt ar mietu un saka, lai es stundās uzdodu jautājumus un visu laiku smaidu. 

Pat tagad nesaprotu kāds garlaicības velns dīdija tos skolotājus čakarēt bērnam dzīvi arī ārpus skolas.

Un tad nu mēs te esam pāris gadus vēlāk. Esmu tik sasodīti politkorekts, ka dažreiz paliek bail. Respektēju reliģijas, ticības, kultūras, ādas krāsas, seksuālās priekšrokas, politiskos uzskatus. Nedzeru, nesmēķēju, narkatu nelietoju. Un tas jau nu nav tāpēc, ka to man iemācija skolā. Vairāk liekas, ka tajā laikā dzina pašdestrukcijā un daudzi no tā neatkopās (un tad mums ir puikas, kas joprojām staigā pa ciemu un copē 14gadīgās).

Vel jau bija arī jautrība ar to, ka socialās zinības (vai kas nu tas mums bija uz vienu gadu) pasniedza sieviete ar pilnīgi atklātiem homofobiskiem uzskatiem. Like, tādiem, ka stāstija (pilnīgi nesaistīti ar mācību stundu tēmu), ka tā ir slimība un, ka visi geji beigās valkā pamperus, jo darot mīlestību ir sabeiguši savus orgānus.

Skolotāji, kuri stundās bija sadzērušies. Skolotāji, kuri stundās dzēra. Skolotāji, kuri stundās bija tik paģiraini, ka paši runājot aizmiga.

Nē, nopietni. Kā es izturēju to skolu tur neieejot ar bisi??