"man tagad ir tā" pousts
Sēžu lielajā istabā uz grīdas, vienīgajā brīvajā kvadrātmetrā. Apkārt (augšup) slejas mantu (izjaukta sekcija, kastes & kastītes, maisi & maisiņi) krāvumi - tā, ka pat saule te neiespīd. Monitors ir uz grīdas man pretī, klaviere pārmaiņus uz/starp ceļiem (sēdēt, jāatzīst, ir galīgi neērti), bet procesora kaste iegriezta tā, ka knapi iespējams piespiest power pogu. Pele plecu augstumā uz vienas no kartona kastēm, kurās (it kā) atrodas manas mantas. Starpcitu - jo tālāk, jo trakāk un vispār, liekas, ka labāk vairs nekļūs nekad. Patiesībā šķiet, ka man nav nevienas mantas, ir tikai viena liela čupa, kurā nekā nav. Ne veļas, ne zeķīšu, ne drēbju, ne grāmatu. Nav ne jausmas, kur ir pase, i-bankas paroļu kartīte, un tā tālāk un joprojām. Paldies Dievam, ir paglābusies vismaz viena smaržu pudelīte (tā, kura uz izkrāmēšanās laiku bija somā), kur ir visas citas - to tas pats Dievs vienīgais laikam zina. Citi cilvēki kā cilvēki, sievietes kā sievietes, es vienīgā kā bezmāju blandoņa. Kedās, starpcitu. Jau otro dienu.
Kā es mīlu remontus! Neticu, ka šitas labi beigsies. Gribējās tikai pažēloties, tā lūk.