LĪGO
Nu, kā nolīgojāt? Vai varbūt līgojat vēl? Garās brīvdienas taču. Kā ziņoja plašsaziņas līdzekļi, ārsti sākuši gatavoties savlaicīgi.
Es gan sēdēju mājās.
Lai gan vispār jau es to vēl nezinu, proti -vai sēdēju mājās, jo avīzes plānošanas svētku grafika dēļ šobrīd, kad rakstu šo sleju, Jāņu vakars vēl tikai priekšā. Bet es gribu domāt, ka sēdēju mājās. Es nezinu, kā tas viss šogad beigsies, cik traumu, cik upuru, cik alus izdzerts un desu apēsts, cik autobraucēju reibumā aizturēts, cik ziņģu un cik līgodziesmu nodziedāts, cik brīnumainu saullēktu piedzīvots, cik papardes ziedu atrasts, īstu un neīstu. Dažreiz, pat gada gaišākajā naktī, tik grūti atšķirt. Un galu galā arī par sevi es nemaz tik droša neesmu, - varbūt kāds vai kaut kas mani vienkārši paraus, - ziniet, tā tomēr ir tāda masu psihoze, kurai grūti pretoties - visi šie tradicionālie svētki, un rakstot pagātnes formā par nākotni, es izaicinu pati sevi. Kā hronisks smēķētājs sevi izaicina ar publisku paziņojumu par atmešanu.
Es, tātad, pieņemsim, sēdēju mājās.
Lai gan pieredze ar šādu izaicinājumu man ir slikta. Reiz, pirms daudziem daudziem gadiem, es arī biju nolēmusi sēdēt mājās. Rīgā. Tur, pie Āgenskalna tirgus. Visi bija prom. Radio skandēja līgo dziesmas. Pašā vakarā es izgāju putekļainajās, vakarīgajās, bet vēl gaišajās ielās, tik baisi tukšās bez cilvēkiem un automašīnām, - vien samītas, salauzītas kalmju lapas smaržo uz garojošā, dienā sasilušā asfalta, vien izbiruši, vīstoši margrietiņu vai rudzupuķu ziedi liecina par to, ka šo tukšo, karsto, pelēko pilsētu kādreiz, vēl gluži nesen, vēl nupat apdzīvojuši cilvēki. Pat visi Āģīša bomži bija kaut kur pazuduši. Un es pēkšņi sajutu tik neizturamas alkas atrasties kaut kur citur - cilvēkos, barā, zaļumos, kaut kur ar „līgo, līgo”, ar ugunskuriem, ar dzīvu cilvēku balsīm - ka pusnaktī vienatnē devos izmisīgā braucienā uz tālu vietu, kurā nekad iepriekš nebiju bijusi. Bet tas jau ir cits stāsts – par to, kā es apmaldījos, kā ceļā satiku daudz un dažādu svešu jāņabērnu, kā nonācu galā ap sešiem no rīta un tūliņ aizgāju gulēt. Tā bija skaista Jāņu nakts ceļā.
Jā, bet tas bija vēl tajos senajos laikos, kad zāle bija zaļāka un līgodziesmas sāka skanēt tikai Jāņu vakarā, nu labi, varbūt kādu dienu ātrāk. Un, man vismaz tā liekas, katrā, kurš tās dzirdēja, radīja tādu kā bērnišķīgi priecīgu satraukumu un gaidas.
Bet šogad es sēdēju (sēdēšu) mājās.
Jo esmu pārlīgojusies. Jau kādu mēnesi pārlīgojusies ar Latvijas televīziju, Latvijas radio, ar lielveikaliem, avīzēm un žurnāliem, ar reklāmām, šlāgeriem, folkloras grupām un koriem, ar Līgo atlaidēm veikalos un Līgo depozītiem bankās –līgo, līgo! „Iegrillē Jāņus!” „Latvijas Radio Viens – līderis līgošanā!”
Rodas sajūta, ka šogad Jāņi man teju ir nozagti, tā pat kā jau vairākus gadus man zog Ziemassvētkus ar visu decembri skanošajiem džinglbelliem un uz katra stūra sastopamajiem Ziemsvētku večiem.
Džingljān, džingljān, līgo!
Mani draugi šo Jāņunakt bija (būs) tālu, un es redzu tos iztēlē kā siltus punktiņus Latvijas kartē, varbūt kā ugunskurus. Tie silda.
Ticēsim, ka es sēdēju mājās.
Savās mājās meža vidū, kur tomēr var dzirdēt šalcam jūru un pa logiem redzams ozols, kura zarus es šogad vainagiem nelaužu. Kur līgodziesmu visu jūniju dzied tikai vardes dīķī un reizēm tām klusi piebalso lietus grabināšanās uz jumta.
Kur saullēktu var redzēt divreiz.
Kur dziedējošs klusums un papardes zieds uz galda, jau atrasts un nevīstošs.

21.06.04.