sviestmaizes likums: cilvēki, kuri zvana un saldās balstiņās vaicā, vai es neplānoju strādāt arī atvaļinājumā. cik labi, ka man nav portatīvā, ņemot vērā manu absolūtu gribasspēka trūkumu. [ja dažreiz esmu neieinteresēta, ignoranta vai vienkārši rupja, tad tikai tāpēc, ka treniņš prasa piepūli. gan jau kādreiz teikt "nē" sanāks pavisam dabiski]

biju domājusi, ka nolaisties sanāks vienā no dīvainākām 20.gs. vēstures epizodes norises vietām [sk. reggenza del carnaro*], un cik tas ir atbilstoši -
bet sanāks tomēr nekurienē padsmit gadus nepļautā zālē starp kalniem. nu, ko, vēl atbilstošāk.

*es arī gribētu pārņemt vecmīlgrāvi, pašpasludināt monarhiju un ik pēc pāris dienām rīkot teatralizētus gājienus lāpu gaismā.