es svētdien no rīta atcerējos, es pagājušoceturtdien izstādē atcerējos, es vakar, kad man bija brīvs vakars, ko pavadīju restorānā lasot grāmatu atcerējos, ka mani interesē literatūra un māksla. bet tad atkal, toreiz, pirms pāris gadiem, kad varēju tam veltīt visu savu laiku, sākās panika no pārāk lielas brīvības, un tas bija daudz nepatīkamāk par to, ka nav naudas. laikam tas nav reāli. mākslas dzīve nav reāla. tomēr, ceturtdienu vakaros, kad parasti eju uz izstādēm (jo ceturtdienās muzeji ir vaļā līdz vēlai naktij un biļetes ir četrreiz lētākas), vai tās sešas stundas nedēļā, ko pavadu vilcienā uz/no Amsterdamu un lasu Ņujorkerus, kas nāk ātrāk nekā es viņus spēju izlasīt, par to, cik interesantas grāmatas pasaulē ir iznākušas, atceros, ka mani interesē literatūra un māksla, un ir karoče reāli obidna, ka nesanāk vairāk laika tam veltīt, un ka jādara, bļāviens, šitie sūdi (es atvainojos), jo lielākajai daļai cilvēku šajā pasaulē, kā esmu novērojusi, ir pilnīgi vienalga, par ko interesēties, ja vien viņiem par to maksā. bet tad atkal. uz ko tad man apvainoties. neuzko. pašai uz sevi.