augļu koks ir jāzeps
nav nemaz tik tāls ceļš jāiet, lai tiktu līdz saviem dziļumiem, kur mazā/lielā piezīmju burtnīcā krājies aizvainojums uz vieglās dzīves tīkotāju sevi, uz ignoranto sevi, uz naudu pelnošo, kredītu maksājošo sevi, uz jaunu šikīmikī tehnikas un automašīnas īpašnieku, uz pašpietiekamu un dzīvestikušu cilvēku, kas savu būtību konvertējis garīgā lepnībā vai no- un apdrošinātā dzīvē. turklāt, ne jau tāpat vien, jo visiem zināms, cik svarīgi ir nejust izsalkumu un dzīvot kā cilvēkiem pieklājas. turpat, pāris lappuses tālāk, ir par to, kā tas es, domādams, ka saprot dzīvi kā upi vai jūru, nevilšus pazaudē kokus, jo aizmirst, ka dzīvo mežā, un tad attopas, strādādams reklāmā un sapņodams par surogāttuvību, tā aizgaiņādams labi maskētās vientulības ēnas un dēmonus.

ir jāpavada divas stundas ērika ešenvalda, gata šmita, māra sirmā un rūdolfa bekiča uzburtā tēlainā un līdz sīkumam nostrādātā, jāņa apeiņa jāzepa, sergeja jēgera benjamīna un ne mazāk kā perfektā valsts akadēmiskā kora latvija (u.c.) izpildītā brīnumā, lai tik vienkārši noreducētu visus savus monstrus līdz karmas fundamentam un visattīrošākajai saprāta fīčai – piedošanai. un tas viss noteik drīz pēc tam, kad esmu ar uzviju apmierinājis alkas pēc tīras, vienkāršas domas un spēcīgas metaforas scenogrāfijā un režijā (jo jau apnicis uzbāzīgais reālisms uz skatuves - it kā tā nepietiktu dzīvē), tāpat kā pēc dvēseli uzrunājošam melodiskumam mūzikā (laikā kad jebkuras papildiespējas intelektuālam mūzikas baudījumam tiek noniecinātas kā vecmodīgas). apeinim-jāzepam plēšot savu mazo/lielo aizvainojumu burtnīcu un mūzikai/vēstījumam pārslēdzot mani katarses režīmā, tur, savos dziļumos ieslēdzās arī kāds režīms iegūto atklāsmi ieadīt savā māju sajūtā.

godīgi sakot, tas arī viss, kas man sakāms. ejiet un noskatieties!