KARMA
Gaišos prātos ir radusies ideja izveidot Nacionālo alkohola apkarošanas padomi. Padome, spriežot pēc nosaukuma, apkaros nācijas jeb nacionālo alkoholismu. Apsveicams pasākums pēc būtības, īpaši, ja ņem vērā alkoholisma nodarīto postu kaut vai tikai uz Latvijas ceļiem un trotuāriem, nemaz nerunājot par Latvijas ģimenēm un genofondu. Visai apšaubāmas jēgas pasākums, ja ņem vērā latviešos teju vai vēsturiski radušos tieksmi pēc alkohola, un, manuprāt, pēdējā gadsimta laikā veidojušos mentālo ievirzi uz ciešanām un to pašapceri. Kur vēl tā problēmu gūzma, kuras priekšā valsts cilvēku šobrīd atstājusi vienu – risini kā gribi. (Uz mirkli aizmirsīsim, ka Valsti mums neviens nav nonesis no debesīm, bet paši to tādu esam veidojuši, un, ka iepriekšējās valstis šai ziņā ne ar ko nav bijušas labākas – tikai problēmas cita rakstura). Subjektīvu vai objektīvu iemeslu dēļ nespējot rast problēmu risinājumu, tiek meklētas iespējas aizmirsties – alkoholā, narkotikās, antidepresantos. Nesen vaicāju kādam pazīstamam ārstam, kuru apsēdusi pašizdomātu un pašradītu problēmu nomākta dāmīte – jautāju ar ironiju, patiesībā jau zinot atbildi: bet antidepresanti taču neatbrīvo no ciešanām? Uz ko ārsts jautri atbildēja: nē, protams, tomēr dara tās uz laiku vieglāk panesamas; no ciešanām atbrīvo vienīgi ciešanu cēloņa likvidēšana. Mēs gardi pasmējāmies.
Apmēram to pašu varētu teikt par alkoholu, tikai ar to atšķirību, ka jebkurš ārsts pierādītu alkohola salīdzinošo bīstamību un kaitīgumu, un jebkurš alkoholiķis pazīst tik īslaicīgā atvieglojuma ilglaicīgās rūgtās mieles. Bet alkohols ir lētāks par antidepresantiem, un ļaudis dzer. Vājie dzer no nespēka, stiprie aiz spēka, dumjie tāpēc, ka dumji, gudrie tāpēc, ka pārāk gudri. Vieni tāpēc, ka viņiem nav iztēles, citi tieši tāpēc, ka viņiem tā ir. Vieni no bezdarbības, citi aiz pārmērīga darba. Daži nodzeras nejauši, citi to dara apzināti un ar cieņu. Uz to noraugoties (ne no malas – no paša viduča) rodas gluži vai skaudras, dramatiskas nolemtības sajūta, līdzīga tai, ko radīja lieliskais mākslinieka Renāra Krūmiņa darbs “Karma” izstādē Cilpa (kura, manuprāt, ir jaudīgākais jaunas mākslinieku paaudzes domāšanas un sociālās stājas apliecinājums daudzu gadu laikā) vai Jāņa Streiča pēdējā filma “Vecās pagastmājas mistērijas”. Katrs no šiem darbiem ar atšķirīgu zīmi. “Mistērijas” – kā paštīksms, ļauns un derdzīgās detaļās slīgstošs dzīves bezjēdzības un tautas deģenerācijas apliecinājums bez smeldzes, līdzjūtības vai vispārinājuma, kas ļautu saskatīt jel kādu attaisnojumu netīrās cilvēku sugas eksistencei uz glītās planētas. “Karma” – kā mākslinieciski spēcīgs apliecinājums personības mūžīgai un izmisīgai tieksmei un mēģinājumiem izlauzties ārpus sev nolemtā likteņa gravitācijas lauka, kurš ierobežo viņa garīgo un fizisko esību.
Karma: te tu esi un te tu paliksi, apmaldījies biezoknī, bet saulstari, kas izlaužas cauri koku tumšajām lapotnēm, reizē gan padara tavu ierobežotību sāpīgāku, gan ļauj nenomirt cerībai, apliecinot plašāku apvāršņu un gaismas esamību.
…
Negribētos domāt ļaunāko, proti, ka Nacionālajai alkohola apkarošanas padomei būs jācīnās ar nolemtību vai likteni kā Lāčplēsim ar Melno bruņinieku. Tomēr man rādās, ka no alkoholisma nāciju nevar atbrīvot ne alkohola tirdzniecības ierobežošana, ne pretalkohola propaganda, bet gan ciešanu cēloņa likvidēšana. Pilsoņu labklājība, aizsardzība un izglītotība būtu liels solis uz priekšu cīņā ar alkoholismu. Vēl gan atliek karmiskās ciešanas, - nu, bet tās nepadodas likvidācijai “no augšas”, un diez vai te līdzētu pat Nacionālās ciešanu cēloņu apkarošanas padomes nodibināšana.

14.09.00