es, protams, mēģinu būt iecietīga pret to duru marlēnu, mēģinu atrast viņas jēdzīgās puses, jo galu galā nav jau baigi kruta dzīvot ar cilvēku, kuru nevari ciest, tad vismaz ir jāizliekas, ka vari gan, bet.
liels bija mans prieks par to, ka beidzot marlēnai piemetusies caureja. tas nozīmē, ka nevar vairs flirtēt ar absolūti neienteresētu džeku sporta klubā, jo vienkārši ir jāskrien uz tualeti.
mums diemžēl ir jāguļ vienā istabā. kaut arī istaba ir milzīga, es tik un tā visu dzirdu un visas gaismas jūtu pat ar saviem pirkstgaliem ("pirkstgali" ir kruts vārds, jo tajā ir 5 līdzskaņi pēc kārtas). šonakt marlēna piecēlās, laikam aizgāja uz tualeti, atnāca atpakaļ, apgūlās, bet pēc 5 minūtēm atkal piecēlās, saslēdza visas gaismas un kaut ko tur sāka mīcīties. manā ētikas rokasgrāmatā rakstīts, ka, ja guļ vienā istabā ar vēl kādu cilvēku, tad gaismas drīkst slēgt tikai tad, ja tiešām ir kaut kas svarīgs un neatliekams, piemēram, uz pusēm pārplīsis vēders vai gultā pēkšņi atrasts ezis (ja guļ vienā istabā ar mētru, tad gan pofig, jo viņa tāpat nekā nejūt). kaut arī man besī marlēna, es tomēr nevēlu viņai lēnu un mokošu nāvi, un, ja vajadzētu kaut kādā bēdīgā situācijā palīdzēt, es, protams, to darītu. tā biju jau iedomājusies, ka kaut kas tiešām noticis, tāpēc pagriezos, lai uzzinātu, vai nevajag palīdzēt (piemēram, izsaukt ātro palīdzību, ko viņa pati nevarētu izdarīt, jo tajā mirklī vemtu asinis). pagriezos un redzēju, ka viņa tirina savu insektu tīklu, kurā, kā izrādās, esot ielidojis viens ods un no tā viņai esot jātiek vaļā, jo, redz, mombasā viņai viens ods esot iekodis un ko tādu viņai vairs nevēlas piedzīvot. tajā mirklī es iešāvu sev galvā, esmu mirusi vēl aizvien.