Pa brīvdienām sanāca paskatīties TV, tad nu arī redzēju divus sižetus, kas vedināja uz pārdomām. Pirmais bija par rasismu Latvijā. Nu tur kaut kādi ieceļotāji no āzijas runāja par savu pieredzi Latvijā. Bet būtiski bija tas kādā valodā viņi to darīja, jo viņi tomēr kaut kā bija spējuši iemācīties nacionālo valodu.
Otrs bija par okupāciju un visu pārējo ar krievvaldodīgajiem cilvēkiem saistīto problēmu tāds kopums Dāvida šovā. Tad nu tur vispirms runāja viens tāds jauns krievu aktīvists, bet viņš nerunāja latviski. Pēc kāda laika tur arī runāja Aijo Benitezs, vai kaut kā tā, kurš arī ir krievu aktīvists un cīnās par krievu tiesībām latvijā, taču pozitīvais šajā jautājumā bija tas, ka viņš to darīja latviski.

Esmu nacionālists, taču pret cittautiešiem nav nekāds naids, ja vien viņi spēj runāt tās valsts valodā, kurā viņi dzīvo. Tieši tāpēc man nepatīk krievvalodīgie latvijā, jo viņi šeit ir iebraukuši/ievesti/piedzimuši, taču nespēj izpildīt tādu elementāru lietu kā runāt valsts valodā un tad vēl dirš par savām tiesībām. Turklāt būtiski jau ir tas, ka viņi nevis nevar iemācīties, bet vispār negrib iemācīties valsts valodu. Protams šeit daļa vainas ir jāuzņemas arī vietājiem latviešiem, kas bieži vien pāriet runāt viņu mēlē, nevis spītīgi paliek pie savas valodas.