miglasgrams
Turpceļā no Putnusalas līcīša vakars vēl bija kraukšķīgi dzidrs dažu mājstāvu augstumā, bet augstāk darbojās tas pierastais novembra pelēkais debesu pārkars, tas pats arī kas šodien un vakar ļauj nesūdzēties par pārlieku žilbšanu saulē, bet/tāpēc/toties itin visam uz perfekti gludā Daugavas ūdens bija nevainojams, gleznojams atspīdums. Starp salām un visiem tiem krūmu čemuriem smaržoja, uhhh, kā smaržoja - tāda vēsa, bieza, svaiga, spirdzinoši blīva zemes smarža, ja atmetam karstuma daļu no vārda "tveice", tad gaiss bija tieši tāds, Latvijas novembra tveicīgais, tāds kā ļoti smags un blīvs vēss zīds. Aiz Daugavā saliktajiem zvejas tīkliem, tuvāk civilizācijai un īpaši aiz dzelzceļa tilta upei jau ir pilsētas smārdu ieplūde, tā jaucās ar ielas, gaismu un pūļu trokšņiem.
Pēc borta pulksteņa šķita, ka mēs Daugavmalā būsim uzreiz pēc uguns plosta un kāri varēsim tam sekot līdzi uz ūdens, bet izrādās, plosta palaišana aizkavējās un par plosta ugunīm maldīgi noturējām citas. Sveču siena labā krasta mūros un upmalā izskatījās pēc brīnišķīgākā svītrkoda, cilvēki pārvietojās, dziedāja, bet ne brīdi neatstāja sajūta, cik viss tas [mēs] ir ļoti, ļoti maza, kauč dažos vakaros arī gaiša sauja visā tajā miglas un gaismastrokšņu tinumā, tā neatstāja arī izlaižot loku caur tumšo Zundu, smirdošo pilsētas kanālu un pilnīgo miglas blīvmākoni atceļā. Dzīvojam labi, to tādās mazās un miglainās pastaigās pa upi var sev pavisam vienkārši atgādināt, zibsīzvaigznes.