kā es gāju skriet
kā pavisam nesen teicis kāds latvijas mūziķis - dzert, pīpēt, dejto, negulēt ir forši, bet vajag citreiz pa dienu paskriet. es mēģinaju skriet pirms pāris vai varbūt pirms viena gada, bet, kaut arī man tas ļoti patika, nekas beigās neiznāca, jo skrēju pa stadionu, kur varbūt var just visu pļavnieku esenci (labi), bet tur ir asfalta segums, ar kuru sadutories katru dienu nedēļas garumā, zaudēju spēju kustēties vispār, jo man ir vājākā mugura pasaulē. ar lielu skaudību raudzījos vakar uz aneti, kas ar seksīgām sporta biksēm skrēja pa mežu. kaut arī dienu iepriekš viņa bija aizķērusies aiz (dāvja) saknes un nokritusi, tas viņas prieku nemazināja. šorīt nolēmu, ka tomēr jāpamēģina paskriet pa mežu, kamēr tas nav noasfaltēts. tā uzvilku savus īsākos frotē šortus un izvēlējos ņujorkas krekliņu. kāpēc ņujorkas? ja man mugurā būtu ņujorkas krekliņš, bet kājās augstpapēdenes, cilvēku domātu: "tad šī ir tā pļavnieku kerija bredšova!" ja man kājās būtu kedas līdz potītēm, tad cilvēki domātu: "kur džulians kasablankas licis savu ģitāru?" bet, tā kā man bija mamas botas, tad cilvēki nodomāja, ka esmu jeļenas prokopčukas meita, kas gatavojas ņujorkas maratonam. es, protams, skrēju, klausoties muzīku, lai apmēram zinātu, cik ilgi esmu skrējusi. kaut arī tur pa mežu joņoja torpēda bez noguruma pazīmēm, nolēmu, ka nevajag kāpt uz vecā grābekļa un pārspīlēt, tāpēc beidzu skriešanu pēc 4 dziesmām: cut copy - far away (golden filter), white stripes - dead kaut kas tur dirty fround un little room, kā arī noklausījos vienu dziesmu, kuru man kauns rakstīt. karoče, hujeju kā kurīju, prosta fantasķika pa krieviski, svaigs gaiss, krievi, viss gandrīz perfekti. kad beidzu skriet, beidzot viss kļuva tiešām perfekti, jo sāka līt lietus ar lielajām pilēm. pirmkārt, pēc šīs ziemas es vispār ļoti augstu vērtēju lietu, jo tas nav sniegs, turklāt ārā bija silts, lietus bija silts, tāpēc paliku ārā, skatījos gaisā un cilvēki domāja: "o, bļe, vai tad kiss the rain klips jau uzņemts?"