šodien es biju pie ilzes avotnieces, klausījos par kazām un par to, cik laba ir bijusi šī vasara, es arī stāstiju par to, cik ļoti brīžos, kad man būs bēdīgs prāts, es atcerēšos savu polijas kalnu vasaru, bet tagad droši vien šīs atmiņas vēl nav tik vecas, lai plēstu vaļā korķviļķi, tāpēc šoreiz neder, un es labāk atcerēšos to, kā tad, kad mārvelam bija apmēram pirmais aipods austrumeiropā, mēs uzlauzām durvis, kas veda uz skolas jumtu, un starpbrīžos gājām tur klausīties mārvela blūzu un, iespējams, smēķēt mārvela tabaku. šodien es aizgāju pie viņa, viņš ilgi skatījās virsū, nevarēja saprast, no kurienes manas acis ir palikušas tik koši zilas (tur ir daudz pohuj, un pohuj ir zils), jā, jā, tur vienmēr esot bijis kaut kas, bet nu viņam bez maz sāk palikt bail no skumīgākajām un zilākajām acīm pasaulē. mārvels man visu gribēja izstāstīt, bet es teicu, lai nomierinās, jo es taču visu sen zinu. un labi, ka tā, jo, ja būtu dzīvojusi, neko nezinot par kondrātēm un dānijām, točna būtu izlidojusi pa logu, jo šis zēns prot 2 nedēļu laika sagriezt otrādi visu dzīvi. elina kursīte no sajūsmas par smeldzi sit plaukstiņas, bet mani mārvels pametīs uz visiem laikiem, un, jā, es kadreiz aizbraukšu ciemos pie laimīga zēna, kurš dara to, ko tieši grib, jā, jā uzlīdīsim uz jumta, jā, jā, pļāpāsim par savām attiecību ķibelēm un kosmosu, un neziņu, ko iesākt un to, kā zināt, ko iesākt, ja, jā, viņš arī kaut ko nodziedās boba dilana balsī, kaut kas būs funky, un, jā viņš arī nosolījās sūtīt aploksnēs saliktas lapas, bet es to vairāk nemācēju klausīties un veikt nākotnes projekcijas bez labākā drauga pie sāniem un tieši tad man piezvanīja mama un, gluži kā senos laikos rukšanus vilkvāļu karā izglāba mutere, kas viņus sauca ēst, tā lauma arī mani aicināja uz siltiem kartupelīšiem, es, piemēram, grasos aiziet bojā.