geiša transformācijã -

geiša transformācijã -

[Jaunākais|Draugi|Par sevi|Laikā un telpā]

planeeta

	[Jan. 13th, 2014\|10:52 pm]
Par zīmoliem Tālajos astoņdesmitbeidzamajos vai deviņdesmit sākumos mani ielika uz Bērnu slimnīcas kaut kādā tur nodaļā nomirt. Diagnoze bija nenosakāma, analīzes šausmīgas, situācija bezcerīga, asinsvadi šķīda kopā, es pat īsti vairs nestaigāju. Tā es dzīvoju, tiešām dzīvoju mēnešiem, kā daudzi tādi paši bērni, šķiet daudzstāvenes astotajā stāvā. lai gan joprojām ar žņaudzošu sāpi pakrūtē atceros kādas mātes asaras nakts vidū, mēs visnotaļ jautri pavadījām laiku. dauzījāmies, darījām blēņas, no tukšajām sistēmām taisījām dažādus zvēriņus, metām olas pa logu. nekas tāds īpašs Tajā laikā nebija labdarības akciju, bet Milka zīmols mums piegādāja kastēm šokolādes. Tā laikam nebija pārāk laba, jo tā kusa pat istabas temperatūrā, bet mums bija liels ledusskapis. Un tāpēc, redzot viņu stendu masīvajās akcijas, joprojām ķermeņa iekšienē paliek drusciņ siltāk. Un, lai gan pašlaik man šokolāde ne īpaši garšo, šo varētu kastēm pirkt. Ja būtu, kur likt un kam izbarot... PS ja par vecākiem runājam, ar vēsu prātu atskatoties, visticamāk, ka slimoju, jo mana māte ļoti ticēja, ka esmu ļoti slima. Medicīnas encikopēdija tolaik bija dzimtas bībele. PPS un esmu kaut kur pārliecināta, ka izdzīvoju, pateicoties tiem rūdītajiem mazajiem, kuri man samācīja, ka ātrākais ceļš no tās bēdu alejas tikt ārā, ir zāles likt zem mēles, nerīt nost un izspļaut podā :). Un joprojām ticu, ka ātrākais veids, kā izārstēties, ir nopirkt zāles, bet netaisīt tās vaļā. Nu, citreiz ar recepti somiņā pietiek.
Link	Ko teiksi? ;)

Comments:

From:	missalise
Date:	January 14th, 2014 - 09:49 am

(Link)

Jā, es arī taceros zvēriņus no sistēmām. Bērnu slimnīcā gan es biju kaut kādā zemākā stāvā, manuprāt. Bet atceros bērnus, kuri visu laiku dzīvoja slimnīcā, briesmīgi. Bet es tur iepazinos ar daudziem foršiem bērniem, tas gan.

(Reply to this)

From:	neraate
Date:	January 14th, 2014 - 10:05 am

(Link)

es pretsāpju zāles dzeru tikai tad, kad pavisam švaki. toties uzlieku ibumetīnu uz mēles, noriju un gandrīz vienmēr - kā ar roku atņemts (citreiz gan tik labi nepalīdz)

(Reply to this)

From:	antuanete
Date:	January 14th, 2014 - 10:50 am

(Link)

Esmu slimnīcā ilgstoši gulējusi tikai vienreiz, ar plaušu karsoni - atceros kā jautru piedzīvojumu, ja neskaita briesmīgās penicilīna šprices dibenā (tie rīti, kad pa gaiteni skan māsiņas kurpju "klik-klik-klik" un zini, ka tūliņ nāks un būs sāpīgi!) Lēkājām no gultas uz gultu (mūs pieķēra apkopēja, jo zem gultām sakrājās milzīgas putekļu grīstes), skrējām pie uzņemšanas nodaļas durvīm elpot svaigu gaisu un visādi citādi izklaidējāmies. Ak, un vēl tas karš ar tarakāniem!

(Reply to this)