|
Jan. 13th, 2014|10:52 pm |
Par zīmoliem
Tālajos astoņdesmitbeidzamajos vai deviņdesmit sākumos mani ielika uz Bērnu slimnīcas kaut kādā tur nodaļā nomirt.
Diagnoze bija nenosakāma, analīzes šausmīgas, situācija bezcerīga, asinsvadi šķīda kopā, es pat īsti vairs nestaigāju.
Tā es dzīvoju, tiešām dzīvoju mēnešiem, kā daudzi tādi paši bērni, šķiet daudzstāvenes astotajā stāvā. lai gan joprojām ar žņaudzošu sāpi pakrūtē atceros kādas mātes asaras nakts vidū, mēs visnotaļ jautri pavadījām laiku. dauzījāmies, darījām blēņas, no tukšajām sistēmām taisījām dažādus zvēriņus, metām olas pa logu. nekas tāds īpašs
Tajā laikā nebija labdarības akciju, bet Milka zīmols mums piegādāja kastēm šokolādes. Tā laikam nebija pārāk laba, jo tā kusa pat istabas temperatūrā, bet mums bija liels ledusskapis.
Un tāpēc, redzot viņu stendu masīvajās akcijas, joprojām ķermeņa iekšienē paliek drusciņ siltāk. Un, lai gan pašlaik man šokolāde ne īpaši garšo, šo varētu kastēm pirkt. Ja būtu, kur likt un kam izbarot...
PS ja par vecākiem runājam, ar vēsu prātu atskatoties, visticamāk, ka slimoju, jo mana māte ļoti ticēja, ka esmu ļoti slima. Medicīnas encikopēdija tolaik bija dzimtas bībele.
PPS un esmu kaut kur pārliecināta, ka izdzīvoju, pateicoties tiem rūdītajiem mazajiem, kuri man samācīja, ka ātrākais ceļš no tās bēdu alejas tikt ārā, ir zāles likt zem mēles, nerīt nost un izspļaut podā :). Un joprojām ticu, ka ātrākais veids, kā izārstēties, ir nopirkt zāles, bet netaisīt tās vaļā. Nu, citreiz ar recepti somiņā pietiek. |
|