Ihara Saikaku. Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties
Ihara Saikaku (1642 - 1693) ir pseidonīms. Pieci stāsti par piecām sievietēm, kas mīlēja mīlēties ir pieci stāsti, bet sieviešu tur ir krietni vairāk un stāstu, kas savā starpā nav saistīti, galvenie varoņi ir vīrieši. Un viņi mīl, o, jā, viņi mīl un viņi cieš, un visi notikumi būtu gluži vai meksikāņu seriāla cienīgi, ja vien stāstu beigas nebūtu tik traģiskas, t.i., ja stāstu beigas nebūtu domātas traģiskas.

Ar nožēlu jāatzīst, ka neviens no šiem stāstiem mani neaizkustināja, un tikai pēdējais (Stāsts par mīlas mākslas virtuozu Gengobeju) radīja kaut ko emocijām līdzīgu - dažviet es pasmaidīju. Iespējams tādēļ, ka Gengobejs bija homoseksuālis, kurš zvērējis Budam, ka neielaidīsies mīlas sakaros ar sievieti nekad un dēļ tā, cik neslēpti autors pauž savu nepatiku pret sieviešu dzimumu.

Tomēr grāmatai ir sava vērtība. Piemēram, - tā nav tulkota no japāņu valodas uz angļu, un tikai tad uz latviešu valodu. Mans cienījamais ex pasniedzējs Edgars Katajs to tulkojis pa tiešo no japāņu valodas, tāpēc ir saglabāti Edo periodam raksturīgie izteiksmes līdzekļi un valoda šķiet samocīta savā krāšņumā, krasi iezīmējot atšķirību starp Tālo Austrumu un Rietumu literatūras izteiksmes veidu. Turklāt Ihara Saikaku raksta par to periodu, kurā pats ir dzīvojis, kā jau minēju, un grāmata ieskicē tā laika kultūras iezīmes - svētkus, svinamās dienas, rituālus, sabiedrības struktūru, parašas u.tml. Mūsdienās šī grāmata, manuprāt, pievilcīga ir tieši šo iemeslu (un, nenoliedzami - vāciņi, vāciņi), nevis pašu stāstu sižetu dēļ.