vēl man ir tāds jaunatklāts - bet kopš laika gala piemitis - niķis gaidīt nezinkādus brīnumus, bet pašam neko īpašu neorganizēt, lai paceltu savu pakaļu komforta un apmierinājuma līmeni. jo bail. bail no atbildības, bail no tā, ka nesanāks, bail no tā, ka pats vairs negribēšu, bail no tā, ka jutīšos slikti, bail no tā, ka būs jāmelo, lai tiktu prom, un tā tālāk.

nekad jau nav bijis slikti, parasti ir pat bik vai daudz labāk, nekā esmu gaidījis. piemēram, negaidīti atbrīvots garastāvoklis, negaidīti skaists trips pa neizzinātām vietām, negaidīti ilgs un labs sekss, necerēta dvēseļu tuvība, neiedomājama piepildījuma sajūta vēl pāris nedēļas pēc tam.

tā sajūta ir līdzīga tai, kad viss ar neizsakāmu baudu ciemiņu uzņemšanai sagatavots, bet paši ciemiņi manis pēc var iet kaut pist mēnesi debesīs, lai tikai nenāk tagad ciemos.

es domāju, tā sajūta "pirms tam".

pēc tam vienmēr ir kņudošas sajūtas sirds erogēnajās zonās.