sestdien es jau kuro reizi iepazinos no jauna ar janci. viņš ir zēns, kurš runā ļoti maz, bet izcili prātīgus un vietā tekstus. pirmais, ko viņš pateica, bija "ko Jūs teiktu, ja mēs brauktu bez viņas?", kad runājām par sandru, kas kavē tikšanos, jo pamodusies zolitūdē. sandra un mēģiks ir ļoti asprātīgi, bet mani viņi nepārspēj, jo savos rīta prātuļojumos nebija iekļāvuši to, ka man jau sen ir vairāk nekā skaidrs, ar ko sandra pašlaik ir kopā. es sadraudzējos ar šakāli, jo viņš bija mīļš un es jutu atbildību pret to, ko esmu pieradinājusi. nākamajā dienā elīna kurīte saplēsa bembi, bet sandra salaboja mersi. kā rīgā, tā krogā, un jau nākamajā dienā es uzrakstīju vienu no savām mūža uzrunām, kuru sniedzu haraldam bur vārda dienā. šodien aizmirsu, ka jāiet pie alergologa, aizmirsu arī mājās atslēgas, bet nav siltuma bez sildīšanas un aukstuma - tā vietā, lai ietu mājās, aizpisu pie šafona, uzaicināju uz sandras balli, kā arī skaistā pastaigā pa pļavniekiem. es ēdu saldējumu, bet viņš dzēra šmigu makdonaldā. sandrai šai vietā salūztu sirsniņa. un punkts trīs ir tāds, ka šafons ir dziedājis karaoki gabrijas tirgus bārā.