Mums ar draugiem ir tāda tradīcija: katru gadu mēs satiekamies..
“tev būs jādzen pa stigu” – virsvadītājs nokomandēja. “tu būsi pašā malā un raugies, vai tie neskrien ārā no nogabala. Masts šoreiz ir plats, dzinēju maz, tādēļ jāizretojas plaši – viens otru nedzirdēsiet. Pie grāvjiem mēģiniet izlīdzināties. Tu, tu un tu – paliksiet uz atpēdām. Pārējie – uz masta.” Nē, nu ja pa stigu, tad pa stigu – kas ta man. Vismaz nenomaldīties. Vienīgi – tie stulbie bebri – nopludinājuši visas lauces. Ne izbrist, ne apkārt apiet, tik no virziena nosit. “Ēēē –ōōō!” – uzsaucu pa suitu modei. Neviens neatsauc. Loci cik gribi, neviens neatvelk. Salča ar Janku būs sapinušies niedrēs.. “kuo tās mānīm lābu dāra-ā, lābū dārā – dullumbēris kūmēlīņš”. – jāapvieno patīkamais ar lietderīgo – mūsējiem šodien mēģis, vismaz jāatstrādā individuāli. O! Hop, hop, hop, aiziet, aiziet! Eh, aizgāja divi āži.. Gar plecu, viltnieki.. Nekas, gan jau uzrausies uz tiem atpēdniekiem. Ahā – stigas galā viens stāv – fū, masts jau cauri, droši vien Marčiks. Jātin malā. Ka neuzbliež. Tik uz kuru pusi? Ahā, Ronda būs, ko uzodusi. Izklausās, pat uzsēdusies uz astes. Skaņa neattālinās, nemūk maita, ruksis visticamāk. Jāiet skatīties. Hmm, viss nopēdots, izrakņāts. Būs nakšņojuši te. Nu ja, uz pirmo sniegu viņi, viltnieki, no kvartāla laukā neiet. Jābūt tepat tuvumā, saost var nepārprotami. Tik jāizlaužas šai eglīšu skupsnai.. O, jopcik! Vesels bars, visi svītraini, šī gada metiens! Ups, sivēnmāte gan tāda dusmīga, nevajadzēja, laikam, pienākt tikai pāris soļu attālumā.. A šī tik ierukšķas un viss bars mierīgā riksī aizpēdo tālāk. Stulbi, ne uz to pusi, kur vajag. Jāmēģina noķert. Pa pēdām. Ahā, re, kur ir – atkal ielīdušas eglītēs un domā, ka baigā drošībā.. Ups, paliek bailīgi līst tuvāk, Salču tuvumā nedzird, viens pats mežā, ja nu es pārkāpju robežu un tā cūku mamma paņem uz ilkņiem par sivēnu miera traucēšanu? Ziņkārība tomēr stiprāka, nez vai iespējams ruksim mežā aiz auss pakasīt? Tomēr pavisam klāt nelaižas – nogaida līdz pēdējam, cūcene ierukšķas uzstājīgāk un visi sivēni kārtīgā rindiņā izsprūk no jaunaudzes. Bet pārlieku nestresojot, it kā pavairoties no uzmācīga dundura. Nu, lai, pakaļ neskriešu, tam ir Ronda. A sunīts tikmēr kvekšķ gabaliņu tālāk. Tā dobjāk, uzstājīgāk, bailīgāk. Tam jābūt kuilim. Nu, ja tuvojās tas laiks, kad sāk ganīties sivēnmātes tuvumā, drīz sāks lenkt. Skaņa attālinās, aha – kuilim nervi netur. Un tieši uz mastu, jābūt arī būkšķim tūlīt.. Nekā – klusums. Tad nekā, jālien laukā uz masta līnijas. Kā tad, tas kuilis nācis tieši Frīdim pa graudam, šis savā Zeiss optikā vēl nopētījis vai nav sivēnmāte, tēmējis pindzelē, bet ļāvis aiziet. Fotomedībām arī neesot ne vainas – pķičku žalka. A tas sivēnbars vēlāk esot izgājis uz atpēdām pret vēju, tieši pa vidu starp Resno un Šefu, tā, ka ar gludo stroķi neaizsniegt. Viltīgi palikuši. Vēss arī sāk palikt. Jāmet miers. Jāsāk tukšot līdzpaņemtie krājumi. Par galvassāpēm padomāšu rīt.