Vēl es prokastinēju un lasu Kērtisu Jarvisu par demokrātiju un citām lietām.

Viņa uzskats ir, ka konservatīvie tic liktenim, tāpēc viņi zaudēs. Pēc viņa domām demokrātijā tautas domas ir kā zīlēšana kafijas biezumos vai vistu izkārnījumos. Ja tauta baidās no AES un referendumā iracionāli nobalso pret, tad jautājums ir izšķirts.

Progresīvie (es lietošu šo vārdu, jo tas šodien ir kļuvis populārāks nekā liberāļi un citi termini) savukārt atzīst, ka demokrātija ir vienīgais veids, kā pārvaldīt mūsdienu sabiedrību, bet ir zaudējuši ticību tai apmēram pirms 100 gadiem. Viņu ieskatā tautas viedokli var un vajag ietekmēt pareizajā virzienā.

Kāpēc tad Tramps uzvarēja vēlēšanās? Galvenokārt tāpēc, ka progresīvie nobijās par savām spējām ietekmēt sabiedrības viedokli un ieviesa vakcīnu mandātus.

“Vakcīnu mandāti” šeit ir nedaudz metaforiski, bet, redzot Dž F Kenedija jaunākā skandālus, arī nedaudz tiešā nozīmē. Konservatīvie tos būtu tieši tāpat ieviesuši, bet tas, ka to izdarīja progresīvie, bija labs iemesls viņiem apsūdzēt progresīvos demokrātijas neievērošanā. Tautai tas bija par daudz, un stingri sodot demokrātijas pārkāpējus, viņi nobalsoja par Trampu.

Tā arī ir, vakcīnu mandāti ir nevajadzīgi, jo tieši to pašu var panākt bez mandātiem, ietekmējot sabiedrības domu būt pozitīvai par vakcīnām netiešā veidā. Progresīvie šajā reizē nobijās, ka tautas noskaņojumu neizdosies iegrozīt vēlamajā virzienā un pieļāva šo smago kļūdu ar piespiedu pasākumiem.

Konservatīvie netic, ka sabiedrības domu drīkst šādi ietekmēt, viņi uzliktu vakcīnu mandātus kā ārkārtas situāciju. Viņus varētu vainot par kļūdu, bet ne par demokrātijas principu pārkāpumu.

Kad progresīvie sapratīs un izlabos savu kļūdu, viņi atkal tiks pie varas. Konservatīvajiem šeit nav nekādu cerību. Es stingri lieku derības uz progresīvajiem. Viņiem pieder nākotne.

Uzmodelē šādu situāciju:

Rail Baltica projekts protams nav ekonomiski izdevīgs, bet no aizsardzības viedokļa tas var būt ļoti būtisks. Tas veicinātu sakarus starp Baltijas valstīm, stiprinātu armijas piegādes utt., dotu iespēju mums nepieļaut 1940. gada kļūdas.

Lai to uzceltu, mums nav pārāk daudz naudas. Vismaz politiski ir grūti vairāk iedalīt. Nav arī pietiekamas celtniecības kapacitātes. Mums nāksies ievest viesstrādniekus, un pēc iespējas lētākus, jo vairāk naudas politiķi nedos. Mūsu gadījumā tie nebūs no Dienvidkorejas, bet vairāk no Turkmenistānas.

1) Tagad VID sarīko reidus, ka apakšuzņēmējs nodarbina šos viesstrādniekus ar nepareizām vīzām. Sodi, izraidīšana, projekta aizkavēšanās.

2) Vai arī alternatīvi – VID piemiedz acis nācijas interešu vārdā, formāli uzliek simbolisku sodu, skata pēc deportē 2 strādniekus, kuri uzmācās vietējām meitenēm. Projekts tiek pabeigts daudz ātrāk.

Nu lūk, ļoti daudzi konservatīvie balsos par 1. variantu. Jo par to balsoja viņu vēlētāji, kuriem imigranti, viesstrādnieki ir vislielākais ļaunums. Viņi nespēj redzēt tālāk par vēlētāju tiešajām domām, ne arī noskaņot tautu vēlamajā virzienā uz kompromisiem nākotnes attīstības vārdā.