Sviedrains kombinezons ir laimes atslēga
*ir vasara, kas priecē, pat tad ja draudziņi ir paklīdūši un gaužām aizņemti, pat tad ja taim-warps ir sācis izirt, un iespējams, drīz izirs pavisam.

Liekas, ka ar basām kājām zālē, ar kailu ķermeni Gaujā, ar sasvīdušām, zāģskaidānām un dvakojošām drēbēm mežā. Dzīvei ir jēga - salda tīkama, ar abām rokām satverama. Vienkārši būt, ļaut saulei glāstīt sevi, pazust vieglā alus reibumā un zinātniskās fantastikas literatūrā, pirtī ļaut, lai tevi noslāna ar no liepu cukura lipīgām jauno bērzu slotiņām. Dzirdēt dzeguzi un neskaitīt ne vienu "ku-kū". Nevērīgi atbildēt uz telefona zvaniem un piemigt bērzu birzī lasot grāmatiņu.

Un biedē, ka tas viss beigsies, un atkal priekšā būs neprecīzas excel tabulas, neskaidri savās vēlmēs priekšnieki, nīgri un viegli aizkaitināti ļaudis, kas gribēs naudu un darbu un vairāk pirmā un mazāk otrā, un tu būsi tam visam pa vidu, un kļūsi resnāks un gurdāks un garlaikotāks, līdz kamēr iegulsies koka kastē. Pa vidu uz brīdi ieelpojot mazus laimes kriksīšus.

Bet vasarā liekas, ka varbūt nekas - varbūt tas ir pārejoši, un kaut kādā dzīves posmā attapsies, ka viss atkal ir labi, kā toreiz, kad bija kādi gadi 22, kad viss šķita inčīgi, pārsteidzoši un vareni. Žēl, ka toreiz to tā nenovērtēju. Mazās cigaretītes, mīcīšanos mašīnā, pazušanu skatam, krietnumu un saldsērīgas atkāpes no tā.

Labi vismaz, ka tagad dzīves labos brīžos novērtēju uzreiz, nevis kaut kad vēlāk, tīri retrospektīvi, kā konservus izvilktus no atmiņas pagrabiem.

tldr. Ir labi, kā reti, kad. Agrāk nereti bija tik labi, bet es, sīkais pizģuks tāds, to nenovērtēju.