Pa nakti viss šķiet tik pārspīlēts. Parasti es it nemaz nemokos ar bezmiegu, bet nu jau divus vakarus nevaru aizmigt, bērni arī, laikam uz vēju. Guļu, grozos, sadomājos visu ko, tik saasināti viss liekas. Par melnajiem puišiem darbā, par jaunību, par to, ka Shelly zina Blondo, un kā pēc daudziem gadiem Citronmētra satiek Naktstaureni stumjam milzīgu galvu, pati ber stiklus. Un kā Kāpuram tur Spānijā, bildēs viņa ir tik skaista, tik piedzērusies, viņai apkārt tik daudz vīriešu, ne miņas no agrākās askētes teicamnieces, bet viņas līgavainis tā saucamais, mērglis tāds, ne vien ieviesis citu meiteni, bet arī uzreiz to paziņojis Kāpuram. Un ka es mīlu Kāpuru, es viņai esmu tante, bet pēc būtības man vienmēr ir bijušas divas māsas - lielā un mazā. Jo patiesībā mums ar māsas meitu ir bijis pat vairāk kopīga laika nekā ar pašu māsu. Kāpēc es kādreiz nevarēju būt pret viņu patiesāka, vai tiešām man traucēja, ka viņa vēl nebija pieaugusi, bet es biju?
Un kāda es biju jaunībā, man nebija smuku drēbju, bet es to pat nepārdzīvoju, un vēl es gribēju izskatīties vecāka, pēc liktenīgās sievietes, man bija tāds garš melns mētelis, kas plīvoja, un vectētiņa zābaki vai armijas zābaki. Tagad man arī ir lieli zābaki, tikai tagadējie ir pirkti veikalā un maksāja bargu naudu. Vienreiz, pirms gadiem trīspadsmit, bija tā - man bija nauda, laikam 700 rubļi, par tādu naudu toreiz varēja nopirkt zābakus, un mamma ļoti gribēja, lai es nopērku zābakus, bet es nopirku biļeti uz Grebenščikova koncertu.