GADALAIKI (RUDENS)
GADALAIKI (RUDENS)

Nezinu, ko tie gadalaiki mani neliek mierā. Cik atceros, jau pērn rakstīju par rudeni. Bet nu atkal.
Varbūt tāpēc, ka gadalaiku maiņa lielai tiesai cilvēku norit kaut kā sāpīgi. Nu kaut kā tā mokoši norit, it kā tas nebūtu dabiski, it kā tam nepienāktos tā būt. Ar apjausmu – re, atkal viena vasara garām… Vai arī: skat, atkal jau ziema priekšā…
Lai gan vajadzēja taču būt pieradušiem. Pat gēnu, pat iedzimtības līmenī. Un sagatavoties. Re, kā dzīvnieki gatavojas, bez liekām pārdomām par dzīves jēgu. Cits kažoku nomaina, cits vienkārši gulēt aiziet. Un gatavojas jau arī ļaudis kā prot – tā pat kažokus iepērk, pufaikas, zābakus - zābaciņus, avīzes, ko zābakos sabāzt, šalles, kur ietīties, vati, ko ausīs iestūķēt, lai vējš nesapūš. Baterijas jaunas, ar ko pāri pagalmam līdz hauzītei aiztuntulēt. Cūku kauj ziemai.
Iečīkstas eņģe,
Atskan sivēna pēdējais kvieciens.*
Bet vienalga – dziļākajā būtībā ļaudis rudenim nav gatavi. Katrs jauns rudens kā nepatīkams pārsteigums. Es te par to vēlo rudeni runāju, ne par Siguldas melīgi skaisto. Par to, kad lapas pēkšņi vienā naktī nobirst. Un tumsa uznāk – tā biezā, slapjā un aukstā tumsa.
Muļķīgas domas lien prāta, tādi bērnišķīgi jautājumi. Kāpēc tie gadalaiki vispār ir? Un kā būtu, ja viņu nebūtu? Par pavasari gan sūkstās tikai pavisam vientuļie un depresīvie – sak, kam viņš, ellē, tāds vajadzīgs? Tik vien, ka bezatbildīgi un vieglprātīgi pāroties vai tik pat bezatbildīgi un vieglprātīgi jaunus deputātus vēlēt. Bet par rudens tumsu, šķiet, nepriecājas neviens, tikai īpaši cilvēknīdēji un cilvēkēdāji (nejaukt ar Šreku).
Ir taču vietas, kur nav gadalaiku – Kanāriju salās, piemēram.
Kanārijās saule, Šeišeļos saule, gan jau ka Havajās arī saule, bet par Austrāliju vispār nerunāsim. Un Āfriku. Āfrikā Doktors Aikāsāp slimos zvērēnus ārstē, vajadzētu viņam varbūt vēstuli aizrakstīt, lai steidzīgi uz Afganistānu dodas? Māris G. ar “Mildu” kaut kur ap Rio De Janeiro ūdeņus malsta, tur arī silti un gaiši. “Es gribu braukt uz Riooooo….pirms vakars vēl nav klāaaat…” ausīs neaizmirstama burvīgā Liniņa balss no mana visu laiku mīļākā radiolasījuma).
Bet Latvijā tumsīgās šausmas atkal nāk virsū. Ar visu pulksteņa ceijera pagriešanu, kas visu to tumsu vēl sabiezina.
Es jau vairs neatminu,kurš bija tas īstais laiks? Tas Maskavas laiks, kurā es piedzimu. Vai tas bija stundu agrāk vai vēlāk, un kā man vispār tagad dzimšanas dienu svinēt? Un kurā gadā pēc Pirmās Laika Pagriešanas mēs dzīvojam? Cik Laika Pagriešanu jau ir noticis? Un, beigu galā, vai mēs laikam priekšā vai pakaļā tagad esam?
Eh.
Bet rudens notiek, ir viss kā nākas – dzeltenas lapas, sarkanas lapas, dubļi un lietus, un zemas debesis, drēgnums, iesnas – un tad vējš galā un pliki koki, un izdangāti ceļi.
Atnāk rudens zelta zobiem,
Sakož dabu lieliem robiem,
kā reiz ārkārtīgi patiesi un poētiski rakstīja man personīgi vistuvākais dzejnieks A. Žebers.
Rudenī melot liekas nepieklājīgi, rudenī atklājas viss – rētas uz koka mizas, pūstošais ābols salijušā zālē, līķis zem sētnieku sagrābto lapu kaudzes. Un
izlobās kastaņi kā plika patiesība – tikai sākumā tāda gluda un smuka kā oliņa, pēcāk krunkaina kā vecs pauts.
Varbūt patiesības pēc arī ir vajadzīgs rudens? Lai neiemiegam mūžamsaulainozemjuseriālu tīkamajā pašapmānā?
Lai atveram vējā sasarkušās acis un asaraini palūram uz nesmuko, bet patieso pasauli?
Tas tomēr ir saudzīgāks paņēmiens acu atvēršanai, kā Japānas kulta filmā, perversajā trillerī “Kinoprove”. Latvieša temperaments vismaz nepaģēr sadistisku kāju griešanu dzīvam cilvēkam ar stiepli (kā siera rituli kādu, tikai ar ievērojami lielāku iedvesmu), lai parādītu, cik mīlestība ir akla, un cik patiesība ir kaila.
Vartbūt tāpēc ir vajadzīgs rudens.
Haika par rudeni.
Vai, pavisam aizmirsu – japāņiem taču arī ir gadalaiki.
Nu bet nekas, japāņi jau tradicionāli ir kontrastu zeme.
Pirmais sniegs nāk kā plastiskā operācija.

*latviešu haika


30.10.01.