Tumsa izslēdza gaismu. Un teica: tagad būs nakts. Kļuva auksts. Mīnuss trīs grādi. Debesīs parādījās zvaigznes.
Es aizgāju gulēt satinusies līķautā. Tā, lai vējš nepūš.
Gaisma ieslēdza mazo spuldzīti. Mēnesi. Un es piecēlos gultā sēdus. Tad stāvus. Un tad jau gāju pa mēness celiņu uz augšu, uz augšu, uz augšu. Zem manis spīdēja vecrīgas bruģis. Vējā peldēja Dienas lapa. Kaķis ņaudēja piespiedies mājas stūrim. Es gāju balta. Mati balti. No baltās gaismas.
Nokrita līķauts. Āda mirdzēja balta. Es gāju tuvāk un tuvāk spuldzītei - mēnesim. Līķauts uzkrita kaķim. Tagd viņam ir silti. Zvaigznes greizsirdīgi skatījās uz mani. Jo es gāju tuvāk. Bet viņas netiek. Nekad. Jo viņām ir noteikta trajektorija, kur riņķot. Bet es varu iet tuvāk. Tuvāk. Tuvāk.

Pūta vējš. Bet man vairs nebija līķauta, kur sildīties. Es jau biju ļoti tuvu. Viņš pastiepa roku. Es pastiepu pretī.
Mākonis, trakoti greizsirdīgais, aizsteidzās priekšā viņam. Gaismiņa pazuda. Tiltiņš pazuda. Es kritu. Biju jau pašā augšā. Tagad kritu lejā. Nokritu un paliku guļam blakus kaķim, kurš gulēja ieritinājies līķautā.

No rīta atbrauca ātrās palīdzības mašīna. Un aizveda mani. Uz morgu. Tā kā man nebija klāt neviena personu apliecinoša dokumenta un mani radinieki mani neatpazina, jo mani mati bija balti, tiku nodota medicīnas studentu lietošanā. Mani preperēja. Un mācījās muskuļus atpazīt. Un kaulus. Vēl izņēma sirdi un ielika kādā tur šķīdumā. Teica: dikti smuka, tāda pilna ar mīlestību. Smadzenes arī ielika burciņā. Teica, ka smukas. Dikti daudz gaišas domas iekšā. Acis arī katru savā trauciņā. Teicās, ka dikti daudz redzējušas. Tādas nevarot mest ārā. Citādi ripošot pa visu pasauli un vēl sazin ko pastrādās.

To, kas palika pāri, sadedzināja lielajā krāsni un uzkaisīja rozei. Tagad nu es te sēžu uz rozes ērkšķa un skatos un skatos uz gaismas ieslēgto spuldzīti - mēnesi.