Ārā tikko bija negaiss

Nesen biju jau uzrakstījusi visai pagaru tekstiņu, bet nejauši kaut ko uzspiedu un viss pazuda :(

Vakar aizgāju pagarināt sesiju un izgāzos kā veca sēta, jo domāju, ka ir 15tais datums, bet bija jau 16tais. Runāju ar priekšnieci un apraudājos. Viss vienkārši saskrēja sirsniņa un lauzās ārā. Kā man nepatīk liet asaras citu cilvēku klātbūtnē! Ienīstu tādus brīžus.

Tā kā bija 16tais datums, tad bija jādodas pēc viena ierakstiņa. Nostāvēju kādu stundu un tā arī nedabūju ko gribēju, jo pasniedzēja redzieties neko vairs nezin un jānākot nākamo 3dien, bet tikai vēlāk attapos, ka tad jau es būšu mājās un svinēšu Līgo...

Zvanīja Mārtiņš. Norunāja vairāk kā 12 minūtes. Stāstīja par to, ka sataisījis garšīgi paēst un pārējo atdevis sunenei, tā vien prasījās paprasīt, vai Tev ir sieva... Un vēl vis kaut kāds nekas. Nu nav ko teikt cilvēkam, kurš saprotami grib kaut ko vairāk nekā tikai draudzību, bet man viņš nepatīk. Tagad es saprotu kā ir tad, kad nu it kā jau jauks cilvēks, bet kaut kas tomēr neiet pie sirds... Patīk jau patīk, ka mani sauc par mazo un jauko cilvēciņu, bet nu ir kaut kā ne tā. Tā jūsmošana...

Paldies Suzie par garšīgo sieriņu no rīta. Par ko man tas tikai nesapratu :)