Interesanti ka latviešiem šāda attieksme ir diezgan raksturīga, tai skaitā man un manam vīram. Es gan gribētu, lai maniem bērniem, kad tie izaugs, būtu citādāka attieksme, tāda kā grieķiem-viņiem kontakti ar bērniem nāk viegli, nepiespiesti un ar prieku (protams, arī ne visiem...) :)

(Reply to this) (Thread)

es tur viekārši neko nevaru darīt. tikpat kā nav muzikālās dzirdes. varbūt atkarīgs no kaut kādas agrās bērnības pieredzes. mūsdienās bērnus audzina citādāk un tad pēc 1 paaudzes redzēs, vai cilvēki kļūs citādāki. resp vai tas ir ģenētiski nosacīts vai ieaudzināts resp neieaudzināts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

p.s. esmu ar bērnu bijusi spānijā un man ļoti patika turienes attieksme.

(Reply to this) (Parent)

Latviešiem arī pret pieaugušajiem raksturīga daudz atturīgāka attieksme nekā spāņiem vai grieķiem. Man ir jāpārvar kāda emocionālā barjera, lai mestos apkampt un bučot pirmoreiz sastaptu cilvēku, arī atšiept zobus smaidā un mesties tikko iepazītu svešinieku iztaujāt par viņa ģimeni un nākotnes plāniem no manis prasītu lielu piespiešanos un tas nekad nesanāktu tik dabiski kā kādai itāļu sieviņai. Tieši tas pats attiecas uz bērniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet tomēr ir atšķirība vai man ar konkrēto pieaugušo gribas pavadīt kopā laiku arī bez tās bučošanas vai es gribētu to bērnu neredzēt un lai viņš mani neredz

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas droši vien izriet no tā, ka ar bērnu visbiežāk nav iespējams realizēt laika pavadīšanas programmu "sēžam, iegrimuši katrs savās domās, un ik pa brīdim apmaināmies nenozīmīgām pieklājības frāzēm", kas padara paciešamu ikviena pieaugušā klātbūtni.

(Reply to this) (Parent)

piekriitu, bet tomeer te ir patiikamaak iet uz veikalu (lai gan dazhreiz vinji lien ne savaas dariishanaas, bet to jau esmu apguvusi apkarot). Un kopsh esmu sheit -neesmu apgruutinaajums sabiedriibai. :) (man ir divi beerni).

Lai gan man ljoti pietruukst lavieshu graacija, un latvieshu (draugu) kompaanija.
Visiem ir savi plusi un miinusi, par to jau neiet runa, vai ne? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tev laikam ir patīkamais vidusceļš. ja man būtu jādzīvo ēģiptē (biju tur nedēļu), es laikam nomirtu badā, jo jebko var nopirkt tikai pēc stāšanās attiecībās ar pārdevēju un sākuma cenas noskaidrošanu, kura obligāti jānosit par 2 trešdaļām. bet nu sociofobi tur laikam izmirst un pārējie dzīvo laimīgi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

zini, sociofobi piešaujas un sāk tajā rast kaifu. tici man, zinu, ko saku. tagad man jau šķiet, ka tas tas, ka funkcionālai komunikācijai nāk klāt savstarpēja papaijāšanās, ir ne tikai patīkami, bet arī veselīgi.
protams, katram ir dienas, kas tiek dzīvotas devīzi "lieciet mani mierā!", tad, galu galā, var iet uz lielveikalu.
[ja tava ēģipte bija sinajs, tad es saprotu, tur vajag lielāku piešaušanos un izturību. ne kairā, ne aleksandrijā man šis aspekts netraucēja, jo nebija pārspīlēts.]
pie viena, par bērniem. kāds jau minēja, ka latviešiem traucēklis ir otrs (svešs? ne tikai) cilvēks kā tāds, un bērns ir tikai saasināts gadījums, jo vēl nav iedresēts likt - un likties - mierā. taisnību sakot, man patīk būt, kur tā nav, un es priecājos par to, ka manī šī vēlme (nepieciešamība? diez vai) norobežoties sarūk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es biju tūristu fermā šarmelšeihā.
bet tava ideja par bērnu kā cilvēka saasinātu gadījumu ir ļoti laba!

(Reply to this) (Parent)

bērni ir tieši tikpat stulbi cik viņu vecāki, un tā kā stulbi pieaugušie ir vairākumā, tād arī stulbi bērni tāpat. izņēmumi ir reti, un tie tad ir bērni, kuri savu stulbo ģimenes locekļu ielenkumā dzīvo kā svešinieki. bet tādi jau arī visā pārējā sabiedrībā ir kā svešinieki, jo stulbeņi taču ir vairākums.

hmm man teiksim mav problēmu izpildīt uķipuķingu družkas bērnam. vai, nezinu, tur pakrāsot grāmatiņu kopā. lai gan nu ņigifa nesaprotu, kas tādam četrgadniekam galvā darās. bet līdz šim visi kontakti ir samērā labi izdevušies. tak ir viena lieta, kas man iedveš šausmas. un tā ir daudz bērnu vienuviet. man ir viens stāsts par to, kā biju domājusi vientulībā strebt kafiju un lasīt, kad kafejnīca piebira pilna bļaujošiem bērniem. kad vēlāk paudu savu stāstu par iztraucēto pusdienlaiku, kolēģe paziņoja, ka es nemīlot bērnus. nujā, un smaidīgu bēbīšu bildes no žurnāliem es arī negriežu ārā. nav man sirds gh