Kongresu nama pagrabā pulkstens pie siena jau kuro dienu rāda 4:50. Nabaga tie.
Nekad nepienāks beigas darba dienai. Vai arī nekad nepienāks rīts. Vai arī šī pulkstņa autors kaut kā atvadījās no pasaulītes šajā laikā. Vai kāds cits pulkstenim mīļš radījums.

Pulksteņi mirst, kad mirst viņu dvēselīte. Viņu dvēselīte - cilvēciņš, kurš pūlkstenī iepūta dzīvībiņu.

Mani pulksteņi visi skrien. Kā negudri. Raujas uz priekšu. Ātrāk, ātrāk. Mums jāpaspēj. Neatpaliec. Skrien. Un es metos rikšos. Mati pa gaisu. Kurpes tiek pamestas ceļmalas grāvī. Un tad par mani saka: "Viņai jau vējš galvā."

Bet ne jau galvā vējš. Pulksteņi kājās un sirdī.