negribēju rakstīt līdz viss nav pilnīgi nokārtojies.
tad nu tā - esmu aizgājusi no vecā darba, kas neteikšu, ka riebās, bet priekšniece bija tik ļoti neizturama un viss bardaks, kas tur valdīja, mani vnk padarīja traku.
Tagad man ir jauns darbs viesnīcā, esmu ļoti priecīga un man šeit tik ļoti patīk!
Protams, ka tas nav mans mūža sapnis, bet man patīk sajūta, ka zinu, ko darīt, lai sasniegtu to, ko vēlos, tāpēc šobrīd jūtos ļoti pateicīga par visu, kas man ir.
Neatņemama tā sastāvdaļa ir Rūdolfs. Es joprojām nespēju noticēt, ka esam kopā, jo vinš ir vienkārši lielisks. Katru dienu viņā iemīlos arvien vairāk un vairāk. Nekad tā neesmu jutusies. Man ir sajūta, ka viņš mani papildina un esmu labāks cilvēks kopā ar viņu, ko no sevis, ja godīgi, tad vispār negaidīju.

Drausmīgi riebjas, ka nav laiks nevienu satikt. Augustā mēģināšu izplānot savas brīvdienas tā, lai ir laiks visam, ko gribu izdarīt.
Tas un vēl viena negatīvā lieta. Nauda. Nesen sev apsolīju, ka par naudu nekad nedomāšu. Cik nu nekad, bet tas nebūs iemesls, lai bēdātos un domāt cik dzīve ir netaisnīga. Bet tā iepriekšējā darba dēļ par to jādomā arvien biežāk, nezinu kas man notika, kas piekritu tur strādāt un kāpēc vispār tik ilgi tur paliku, ja alga bija tik smieklīga. Līdz algai būs grūti, bet gan jau es kaut kā :)

Sēžu viena viesnīcā un domāju par to, cik dzīve ir skaista!