Cilvēkam jau nevajag daudz, tikai iespēju aizbēgt un vēlmi atgriezties. Tieši tik vienkārši, un tā ir bijis visu manu dzīvi, kaut gan aptveru es to tikai tagad. Piemēram, es no Doriana nebūtu guvusi ne uz pusi tik lielu prieku, ja paralēli man nebūtu bijis katru dienu jādodas uz skolu, kurā es biju apaļa Nulle un Nekas.
Jāsaka, šobrīd es esmu aizsēdējusies kādreizējo priekšstatu paradīzē. Izrādās, priekš kam man tas? Tas viss sāk vairāk līdzināties ellei.
Starp citu, neskatoties uz šiem spriedelējumiem, es pietiekami bieži jūtos laimīga. Mazulis kā parādība neļauj atvairīt sevis radīto laimes sajūtu, pat ja ir Война со всех сторон.