Mums tač' tāds kuriozs gadījās ar autobusa šoferi otrā kāzu dienā. Dāņu viesiem bija piesolīta Rundāles pils apskate, apmēram stundas brauciena attālumā no lustēšanās vietas. Tā teikt, lai tās stundas pirms lidojuma būtu lietderīgi pavadītas.

Ap otrās dienas pusdienlaiku paģirainie viesi tika sasēdināti autobusā, šoferim tika nodotas instrukcijas braukt uz Rundāli. Mēs paši, es ar vīru, ielīdām mūsu retro vabolītē, lai lēnītēm brauktu aiz autobusa. Un devāmies ceļā.

Sākumā viss gāja raiti. Autobusa šoferis smuki brauca līdz Dobelei, bet tur tā vietā, lai nogrieztos uz Bausku, šams aizdevās uz Jelgavas pusi. Nu neko. Tā arī var izbraukt. To viņš man arī apstiprināja, kad kādā no vemjamajām pieturām es pieskrēju šamam klāt, lai apjautātos, kāpēc braucam caur Jelgavu. Projedim, teica viņš.

Paiet kāds laiks, esam uz Jelgavas apvedceļa. Mēs pacietīgi braucam aiz autobusa, gaidam pagriezienu uz Eleju, un te autobuss šerpi nogriežas uz Svēti/Tērveti! Man panika, kur viņš brauc. Nepareizs pagrieziens taču! Par agru! Zvanu vīra brālim, kurš autobusā, lai dodot klausuli šoferim (jo šofera telefona numura, protams, man nebija), un prasu, kur mēs tā braucam. Nu kā, uz Tērveti taču! Manas sajūtas un emocijas, un to vārdu plūsmu, kas nāca pāri manām lūpām, būs grūti aprakstīt. No Dobeles uz Tērveti caur Jelgavu?!

Īsāk sakot, nolamāju šoferi, atvainojos viesiem un Rundāles pils vietā viņiem bija tas prieks liekas pāris stundas nīkt Rīgas lidostā. Toties vairāki pēc tam uzjautrināti teica, ka vismaz redzēja, kā izskatās dusmīga Sērensena kundze.

Daļu samaksātās naudas no autobusa šofera es dabūju.