Vakardien Piešiņa vai Liniņš teica, ka latviešu prozā šobrīd augstākie sasniegumi ir tieši dzejā un tas ir tas, kur mēs šobrīd varam kaut ko būtisku radīt.

Divas dienas par to domāju. Var nosmīkņāt, ka mēs visu caur puķēm vien runājam, tāpēc tas tik labi arī sanāk dažam, ka pat to kāds cits nopērk.

No otras puses, par 'tādiem sasniegumiem' gribas smīkņāt kaut vai iedomājoties parasto sabiedrības attieksmi un patērniecības līmeni pret dzeju (jāatzīmē, ka šajā gadījumā vienmēr 'sabiedrību' esmu ietilpinājis savos brāļos un viņu ģimenēs), jo šaubos, vai tā dikti patērē kādas dzejas grāmatas vai vispār apzinās jaunākās plūsmas tajā nozarē. Labākajā gadījumā viņi to izmanto, lai aizpildītu kreiso pusi apsveikuma kartītēm. Tāpēc runāt par kaut kādiem dzejas sasniegumiem sabiedriskā līmenī ir apšaubāmi.

Nāk prātā vien vienīgs semantisks izskaidrojums. Dzejai jau īsti nav konkurences. Citādi ir tiem romāniem un stāstiem - tiklīdz tirgū ienāk Muktupāvela ar sēņu grāmatu, tai pretī nostājas viens kārtīgs Fuko svārsts, tiklīdz kaut kas atnāk no Bankovska vai Repšes, cilvēkiem jau pietiek ar to, ko viņi uzraksta "Dienā". Bet dzeju jau nekur nepublicē. Dzeju nevar pārtulkot un līdz ar to ārzemju darbi nekonkurē ar vietējiem Ziedoņiem un Plaukstoņiem. Semantika nepieļauj - pietiek iztulkot vienu rindu latviski viss skaidrs. Plus vēl latviešu fantastiskais paškritiskums, ka te vainīgas nevis pasaules kultūrā pastāvošās atšķirīgās simboliskās sistēmas (jebšu valodā esošās nozīmes), bet gan noteikti latviešu valoda ir pilnīgi garām dzejas rakstīšanai. Tā viss nav. Bet tas nemaina, ka dzeja jāceļ saulītē. Nevar celt to, kas nav konvertējams.