Braucot autobusā, runāju ar I. Viņas meita tikmēr bija iespraukusies šaurā šķirbā starp sēdekļiem, bija karsts un smacīgs. Es biju nogurusi, un man sāpēja rokas. Es neatceros, kad es pēdējoreiz esmu peldējusies- es sacīju, un man galvā uzblīda mūsu pārrunātās tēmas- cilvēki, kas apprecējušies, kam piedzimuši bērni, I. plānotā došanās uz Īriju, un tam pa vidu mana spokainā balss, kas saka- dzīve paiet tik šausmīgi ātri, ka es nevaru nenobīties, jo man nav sajūtas, ka es jebkad būtu to dzīvojusi.

Savādi, ka es ko tādu sacīju autobusā, kas pilns ar jaunām krievu meitenēm un vecām krievu tantēm, un kurā I. stāvēja un vienubrīd tik izšķīduši asi skatījās cauri visam ar melni iekrāsotām acīm.