Atgriešanās
Jāatzīstas, ka es jau biju pat paspējis aizmirst par savu interneta dienasgrāmatu (ja cilvēka dzīve ir kļuvusi par stratēģisko datorspēli, tad cilvēks var aizmirst ne tikai to). Pilnīgi pieļauju, ka šeit nekas jauns nebūtu parādījies arī šodien, ja vien kāds uzticīgs lasītājs man par to nebūtu atgādinājis (tagad visi sakām: „Paldies, Edgar!”).

Godоgi sakot, draņķa gabals viņš ir. Vairāk nekas. Labi jau labi, kas tad man trešdienas vakarā lika apsolīt, ka šodien te kaut kas būs? Izdzertais alkohola daudzums? Ļoti iespējams, ka tas arī ir tas īstais vaininieks.

Kāpēc es te tagad lamājos? Tāpēc, ka vēl vakar vakarā 22:50 sēdēju mājās pie datora un domāju, ko tādu skaistu lai uzraksta...

Labi, ka bija tik vēls, jo, lauzot smadzenes (jau „Pērkons” savā laikā dziedāja, ka mākslas darbi rodoties mokās), uzrodas nevaldāma vēlēšanās piedzerties... vai vismaz iedzert. Mājās nekā alkoholiska nav. Var jau, protams, ar ūdeni atšķaidīt kurpju smēri vai ACE drēbju balinātāju, taču kaut kā negribas sēdēt uz dīvāniņa un tērzēt ar gludekli. Iepūtu mutē vienu šļuku „eau de toilette”... Tagad patiešām prasās pēc viena aliņa, lai to pretīgo garšu aizskalotu projām. Bet, kad pirmais riebums pāriet, tad liekas pat garšīgs! Pa galvu sevišķi nedod, taču darīšana visai amizanta un, varētu pat teikt, ekstraordināra.

Vēl jau var arī sapīpēties zāli (man gan mājās tāda lieta neglabājas, taču to nakts vidū varētu būt vieglāk sadabūt nekā alu), bet ar šiem izstrādājumiem ir jābūt ļoti uzmanīgam – štatos viens čalis bija sadomājies, ka autobusa vadоtājs ir terorists un apdraud Savienoto valstu prezidenta, kurš ir pagadījies tajā pašā autobusā, dzīvību. Beigu beigās, zāli pārpīpējies drosminieks esot centies pārņemt autobusa vadību... šitais joks viņam varētu maksāt desmit vai cik tur tos gadus cietumā.

Taisnību sakot, arī alus var palīdzēt izstrādāt visādus brīnumus. Tā, piemēram, viens mans čoms diezgan skaisti pārdzēris jēgu, iedomвjies, ka ir Džeims Bonds un dodas slepenajā misijā. Pārējiem pirts pasākuma dalībniekiem bija ļoti jautri noskatīties, kā viņš mēģina savervēt sev asistenti no daiļā dzimuma pārstāvēm. (Piebildīšu, ka neviena tā arī nepieteicās) Jautri tad jautri, taču, kad Džeims Bonds paņēma savu somu un patiešām aizgвja savā misijā, vēsā rudens dienā ģērbies treniņbiksēs un apakškreklā... basām kājām pāri laukiem, cauri mežiem. Nākošajā rītā šamais esot pamodies savā guļammaisā pilnīgi nepazīstamā vietā šosejas malā. Vēlāk izrādījās, ka varonīgais orientierists bija nokātojis vairāk par divdesmit kilometriem, bet naidīgās valsts pretizlūkošanas dienesta darbinieki, spiegu meklējot, mērojuši Dievs vien zina cik reižu lielāku attālumu. Un tā līdz otrās dienas vēlai pēcpusdienai.

Tas gan vēl nav nekas, salīdzinājumā ar divu zālpīpētāju ceļojumu no Rīgas uz Atēnām ar stopiem. Taisnības labad jāsaka, ka nākošajā dienā Kauņā abi tomēr atgājuši un nosprieduši, ka nav gluži labi perties cauri visai Austrumeiropai bez pases un zāles krājumiem kabatā. Kā viņiem izdevās šķērsot robežu abos virzienos bez pases, man tā īsti skaidrs nav, bet narkomāni un slepeno dienestu aģenti ne tādus vien brīnumus var dabūt gatavus. Lai viņiem veicas!

Vai, cik skaisti! Kaut arī vairāk kā lapa ir pierakstīta ar pilnīgāko sviestu, savu solījumu būšu turējis, un „blogā” (godоgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas, kas tas tāds par tundras iemītnieku, taču cilvēks, kurš piespieda uz nenoziedzīgu rīcību, diezgan bieži pieminēja šādu terminu) būšu ievietojis kaut ko jaunu.

P.S. Odekolona garšu mutē neaizdzina pat puscitrons – tik vien bija kā neviena neapmeklēta pantomīmas izrāde.