Bērnībā, astoņdesmitajos, man nebija planšetes un vecāki dzina laukā spēlēties, tāpēc var teikt, ka no pārāk lielas apgrozīšanās bērnu sabiedrībā es esmu izaugusi par reālu asshole. Žēl, ka man nebija planšetes.
Par laimi, tagad nokavēto atgūstu ar uzviju. Secinu, ka planšete manai psihei ir daudz draudzīgāka par saskarsmi ar cilvēkiem.
Who knew?

Un vispār, es nevaru uzņemties nekādu atbildību par savu raksturu, jo tas ir izveidojies bērnībā no tā, ka vakariņās bieži bija "piens, BALTmaize, zapte" un tāpēc, ka vienreiz mēs ar māsu spēlējām Zhiliton līdz vieniem naktī. Diemžēl, nevaru iesūdzēt vecākus bāriņtiesā, ka viņi man atļāva iet peldēties vienai pašai ar citiem sīčiem uz dīķi un braukāt apkārt ar velo bez ķiveres.
Vismaz varu pateikties vecākiem, ka viņi neizlīmēja manas bildes pa visu pagastu, jo cienīja manas tiesības uz privāto dzīvi.