mati aug garāki un garāki. nu jau tie tikuši pāri tam periodam, kad nav iespējams izpīpēt, ko ar viņiem darīt. tagad viņi tūlīt jau visu sāks darīt paši. toties esmu atklājis tik daudz interesanta, ko var darīt ar matiem - visādi ecēt un bužināt, raut gan pa vienam gan skumšķos, sāpīgāk, nesāpīgāk. visinteresantāk ir raut vaļā salipušās lēkšķes, un tad vēl visai forši ir zem ūdens, kad viņi kā aļģes viļņojas. redzēt gan vēl neredzu, bet sataustīt varu. vispār - ir ko darīt, kad citādi būtu jāmirst no garlaicības.