andra ([info]andra) rakstīja,
@ 2005-04-22 16:55:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
DZEDZEDZEDZEJAS DIENAS
ir sux”, - teica kāds gandrīz nevienam nezināms dzejnieks. ”K-kam viņas va-va-va-vajadzīgas?”
Ak, jūs varat iebilst, kas nu tas tāds par dzejnieku, dzejdaris kaut kāds. Vārsmotājs, pantiņu, varbūt pat p-p-p-pantiņu kalējs. Viņš neraksta uz papīra un nemēģina nekur neko iesūtīt drukāšanai. Par skaļu priekšā lasīšanu, kā jūs varat iedomāties, vispār nevar būt runas. Viņš ir no tiem, kuri raksta savā personīgajā interneta mājas lapā, un šī lapa kā no avarējuša kuģa izsviesta pudele kulstās kaut kur milzīgajā pasaules tīmekļa okeānā, cerībā kādu dienu tikt izskalota klusā lagūnā pie sava lasītāja kājām. (Salīdzinājums par pudeli un okeānu, šķiet, nav mans, un par to es jums, zemu paklanoties, drošības labad atvainojos. Laiks, ziniet, ir tāds, kad neviens vairs nevar būt drošs, vai viņa tikko izdomātā doma tiesām ir viņa paša izdomāta. Šķiet, kolektīvajai apziņai no pārslodzes drīz izsitīs korķus).
Šādiem dzejdariem nav ne ambīciju ne ilūziju, tik vien, cik ļaudīm, kas piedalās miljonu loterijās. Tādēļ viņiem nav arī vārdu, bet ir niki, iesaukas, nekādā gadījumā nesauciet tos par pseidonīmiem – apvainosies. Niki parasti mēdz būt neuzkrītoši vēstoši, piemēram Riigas_Miesniece vai Maigais_Riita_Veejsh.
Viņu panti ir sūdīgi, taču neviens viņiem to nesaka, jo tīkls, atšķirībā no ausīm, pacieš visu. Un galu galā, katram ir tiesības ne tikai justies kā dzejdarim bet arī tam būt, ja viņš ar savu daiļradi nevienam neuzmācas un nekurina rasu naidu. Katram ir tiesības ne tikai rakstīt, bet arī nelasīt, ko raksta citi.
Ir vēl arī šie citi.
Ir tādi ar vārdiem un pseidonīmiem. Viņu panti nav peļami, viņi izdod grāmatiņas un almanahus, un rīko pasākumus, un, sekojot līdzi laikam, veido multimediālus, marginālus un vēl sazinkādus projektus, miksējot dzeju ar mūziku, bildi un personīgo šarmu. Labi jau sanāk, visiem patīk, un man arī. To es no sirds saku, nopietni un bez mazākās ironijas, jo man arī vienādiņ gribas laikam skriet pakaļ, tikai laiks, maita, vienmēr ir tepat aiz nākamā stūra, un nekādi neizdodas viņu ieraudzīt.
Jā, un vēl tad ir tie, kuri laikam līdzi neseko, varbūt pat nezina, ka viņš ir, tup pie rakstāmgalda, urbj, domā domas visādās dīvainās valodās. Nemanot ar bārdu un matiem apaug, biezākas brilles uzliek. Laiks ik pa brīdim palūr ap stūri atpakaļ un viņus pagaida, bet šie, ar urbšanu aizrāvušies, to pat i nepamana.
Un beidzot vēl tie ar lielo “dz”, tie, kuri vainagus spodrina, sabirzušās lapiņas mēģina stieplītēm sastiprināt. Visu gadu spodrina, tā lai pagadskārtu īsti spoži uzmirdzētu.
Un visiem šai valstī ir tiesības savus svētkus svinēt. Par ko ne? Man tikai pagrūti saprast, kas viņiem, tik dažādiem, pašiem ir kopīgs, un vai šīs dzejas dienas gadu gaitā nekļūst tik pat formālas kā savulaik komunistiskās sestdienas talkas.
TV intervijā ievērojamais čellists Rastropovičš sacīja, ka gadu gaitā čells viņam esot kļuvis par vēl vienu orgānu. Lai izteiktu sāpes, bēdas, laimi, izmisumu vai prieku, viņam ne mirkli nav jādomā, kā tehniski to izdarīt, kā tie pirksti tur jākustina, - viņš vienkārši pauž savu pārdzīvojumu ar čella starpniecību kā jebkurš cits cilvēks to impulsīvi darītu ar balsi, mīmiku vai žestiem. Nekā tur nav vidū starp jūtām un skaņu. Dzeja autoru lasījumā, lai arī intriģējoša, moka manu dvēseli, jo manī tā skan citādi. Runātais v-v-vārds ir starpā.
Bet lai notiek svētki! Viss ir vajadzīgs, kas kādam ir vajadzīgs.
Es gribu uzsaukt tostu tiem, kuri savu dzeju vairs nelasa, laikam pakaļ neskrien.
Viņiem Dzejas Dienas ir vajadzīgas.
P-par mirušiem dzejniekiem, draugi!


10.09.01.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?