lai dzīvo viņa mākslīgā majestāte, bļa
šo sūda civilizāciju izglābs AI monarhija.
jā, bļa. es apzinos, kā tas izklausās. cilvēks, kuram no vārda “paklausība” uzmetas izsitumi, pēkšņi grib karali. bet uzklausiet mani, pirms izsaucat politologu.
mēs gribam civilizāciju, kura izdzīvos vēl piecsimt gadus, bet tās vadītājus izvēlamies pēc tā, kurš nākamās piecas minūtes pārliecinošāk uzvedīsies ekrānā. pēc tam brīnāmies, ka piecsimt gadu projekts tiek vadīts kā reklāmas kampaņa ar personāla problēmām. mežam vajag izaugt. bērnam vajag izaugt. infrastruktūrai vajag pastāvēt arī pēc tam, kad pašreizējā ministra memuārus nocenos grāmatnīcas pagrabā. taču lēmumu pieņēmējam vajag rezultātu līdz ceturtdienai, jo piektdien būs aptauja.
un mēs šo termiņu nesaderību mēģinām labot ar vēl vienu komunikācijas stratēģiju. nu pizģec.
AI monarhijas pirmais arguments ir laiks. valdniekam, kuru būtu iespējams uzbūvēt šādam uzdevumam, nevajadzētu pārvēlēt pašam sevi. tas varētu vērtēt lēmumu pēc tā, ko šis lēmums izdarīs ar pasauli pēc trīsdesmit gadiem. cilvēks, kurš vēl nav piedzimis, beidzot parādītos aprēķinā kā kaut kas vairāk par skaistu frāzi runas beigās.
otrais arguments ir valdnieka personiskās problēmas. cilvēks tiek pie varas un izrādās, ka viņam joprojām vajag pierādīt tētim, ka viņš kaut ko spēj. diemžēl tētis ir miris. jāpārbūvē galvaspilsēta.
tā ir sasodīti dārga psihoterapija uz nodokļu maksātāju rēķina.
mākslīgai pārvaldei vismaz teorētiski varētu nebūt šīs vajadzības. tai nevajadzētu pili, jaunu sievu, vārdā nosauktu lidostu vai vēstures grāmatas nodaļu, kurā tā attēlota profilā pret saullēktu. mēs varētu mēģināt uzbūvēt varu, kuras darbības mērķos nav valdnieka pašvērtējuma remonts. man tas šķiet pietiekami iespaidīgs civilizācijas sasniegums, lai vismaz apsvērtu iespēju.
trešais arguments ir spēja savienot lietas. slimnīca, skola, elektrības tīkls, mājokļi un sabiedriskais transports eksistē vienā pasaulē. ministrijas eksistē katra savā. rezultātā visi savā pārskatā ir izpildījuši uzdevumus, bet cilvēks sēž tumsā divas stundas no darba un mēģina pa telefonu pierakstīt bērnu pie ārsta.
monarhijas ideja šeit ir viena ilgstoša atbildība par kopumu. kāds nevar vienkārši pateikt, ka šis jautājums atrodas blakus departamentā, iepriekšējā valdībā vai nākamajā plānošanas periodā. tronis paliek turpat. atbildi, bļa.
protams, pašreizējais čatbots, kurš var ar aristokrātisku pārliecību sadirst, vēl nav gatavs kronēšanai. šis ir arguments par to, kādu pārvaldi būtu vērts mēģināt uzbūvēt. starp “te ir ideja” un “dodiet viņam kodolieroču paroles” tomēr atrodas diezgan būtiska teritorija.
un tad ir jautājums, uz kura visa šī skaistā fantāzija var nosprāgt: kam pieder karalis?
ja tronis pieder firmai, kuras akcionāri gaida peļņas pieaugumu, mēs būsim uzbūvējuši feodālismu ar lietotnes atjauninājumiem. jūsu majestāte šobrīd nav pieejama. lai pārsūdzētu deportāciju, iegādājieties Premium. nahui tādu nākotni.
AI monarham būtu jābūt publiskai institūcijai. pārbaudāmam. ar skaidri noteiktām pilnvarām. ar neatkarīgiem cilvēkiem, kuriem ir gan zināšanas, gan reāla vara to apturēt. nekāda “algoritms tā izlēma” kā jauna “dieva ceļi ir neizdibināmi” versija. ja lēmumu nevar pamatot un apstrīdēt, kronis jāņem nost.
vēl svarīgāk: mēs paši nosakām, kādu dzīvi gribam. AI nevar vienkārši izrēķināt, cik brīvības mums pienākas pēc šā gada produktivitātes rādītājiem. ļoti iespējams, ka cilvēci būtu ērti pārvaldīt, visus saliekot vienādās kastēs, izsniedzot pareizo uzturvielu daudzumu un aizliedzot skumju mūziku. efektivitāte būtu fantastiska. dzīve būtu dirsā.
tāpēc cilvēku tiesības, iespēja nepiekrist, privātums un iespēja dzīvot arī ekonomiski nejēdzīgu dzīvi būtu jāieliek pašos pamatos. man ir jādrīkst sēdēt pie loga, klausīties vienu dziesmu septiņpadsmito reizi un neko nedot iekšzemes kopproduktam. lai majestāte tajā laikā sakārto kanalizāciju.
jā, sanāk monarhija ar konstitūciju un iespēju valdnieku atcelt. politiskās teorijas pūristi drīkst iesniegt sūdzību. mani vairāk interesē, vai mēs varam dabūt pārvaldi, kura kaut ko atceras, kaut ko saprot un spēj mainīt kļūdainu lēmumu, neizjūtot to kā personisku kastrāciju.
jo varbūt šīs jobanās civilizācijas glābšanai mums beidzot vajag valdnieku, kurš spēj iztikt bez mūsu pielūgsmes. kuram nav jāiekaro vieta vēsturē. kuram pietiek ar to, ka nākamajā ziemā mājās ir silts un pēc piecdesmit gadiem vēl ir, kur dzīvot.
lai dzīvo karalis, bļa.
un lai mums beidzot nav jādzīvo viņa dēļ.