Pamodos noraudājusies, tā, ka spilvens slapjš un degunā tūska. Sapnī biju gleznošanas darbnīcā, drīzāk skolā nekā akadēmijā, jo apkārt bija tikai klasesbiedri, sākās stunda, bet es nevarēju atrast neko, uz kā gleznot. Visi audekli, izrādās, piederēja kādam citam, un nekur nebija pat visapskretušākā kartoniņa (kas dzīvē nekad tā nevarēja būt, vienmēr kaut kur mētājās izmantojami nevajadzīgi hlami) un neviens man negribēja neko iedot vai aizdot.