the hour before tomorrow
Opā, pēc stundas jau kārtējā garā diena, aiz loga būtu (gandrīz?) pilns mēness, ja ne mākoņi, un man bail doties pie miera, jo nejūtos gatava rītdienai. It kā parasta diena, vismaz man parasta. Manam haosam parasta. Plānotājā viss skaidri pa punktiem... ak, ja man viņa rindiņās izkārtotā skaidrība... Katrs ieraksts tik nežēlīgs, tās ir notis, kuru praktiskais izpildījums ir cīņa ar miegu, skriešana, pēdējā mirkļa panika, galvas lauzīšana, tēlots miers un blefošana, vainas sajūta par nepadarīto... Ir arī tikšanās - dažādas tikšanās, kā vārti Uz Kaut Ko. Uz ko? Tāpēc jau bail. Tāpēc nomodā ar acīm plati vaļā. Varbūt domāju par daudz. Varbūt glāze ir pa pusei pilna. Varbūt vienkārši jāpieliek punkts šiem pārguruma murgiem un jāizslēdz apziņa uz nelielu daļu šīs diennakts - vismaz. Varbūt jādodas uz priekšu ar kliedzienu kā samuraju filmās... Varbūt tas ir gļēvums. Hroniska vēlme nospiest "ESC" un palikt guļam drošajā, siltajā midzenī... nu vēl tikai vienu dieniņu... tikai šo dieniņu... vīīīī... Varbūt patiesībā viss ir citādāk un es neko nezinu. Un viss būs labi. Būs labi. LABI. You're a superhero. You'll make it.