Telefona izraisītā datora skaļruņu čerkstēšana manī modina paranojas lēkmi; ikreiz, kad to dzirdu, ar šausmām sāku vērot, vai tik neiedegsies telefona displejs, un, ja tā patiešām notiek, trīcošiem pirkstiņiem lienu skatīties, vai zvanītāja numurs ir pazīstams.

Kaut kur nesen pavīdēja doma par t.s. "nokārtoto dzīvi". Atzīšos, mani biedē šī doma. Tu, cilvēk, cīnies, lai tev nebūtu slikti, pēc tam tu cīnies, lai tev būtu labāk, un beigās, kad tev jau viss ir un vairs īsti nav, pēc kā dzīties, paliec tikai un vienīgi tu pats. Un lūkojies sev acīs. Tieši no šīs lūkošanās sev acīs man ir visvairāk bail.

Protams, ir jau arī pozītīvāki ceļi - tu vari paņemt, kas tev pienākas, un pēc tam sākt dot, un, galu galā, tu vari tā arī nekad netikt līdz tam, kas, tavuprāt, tev ir jāsasniedz, un turpināt savu mūžīgo kustību jau labākos medību laukos. Bet šī viena iespēja paliek vienmēr. Iespēja, ka ceļa galā iestāsies tukšums.

Un vēl - esmu ievērojusi, ka tie, kuri gatavi atzīt, ka viņu dzīve ir nokārtota, reti kad saprot tos, kuriem vienmēr ir jāiet tālāk.

Lai strādātu, man vajag kaut kādu sajūtu, pie kuras turēties. Bailes no termiņiem, vēlmi palīdzēt, interesi par darāmo darbu vai kaut vai apziņu, ka wiss ir slikti un jālien no tās bedres ārā. Šobrīd sajūtu nav. Dzeru melno balzamu no kakliņa, dzira dedzina, un LNT rāda raidījumu par nāvessodiem. Ar šo komplektu laikam kaut ko var pasākt.

Tā vietā, lai sparīgi tulkotu (bet viss jau principā ir iztulkots), lasu Cibu un piesitu kāju Let the Good Times Roll ritmā. Cik reizēm viss liekas bezjēdzīgi. Nu, daudz kas no tā, ko daru. Naktīs strādāt ir reizē viegli un grūti. Grūti tāpēc, ka nereti sanāk iegrimt pārdomās - līdzīgi kā grāmatā, kas uzrunā, uzliekot suspended statusu visam pārējam. Domas aizklīst pie tā, kas bijis, kas ir un kas varētu būt (vai nebūt). Arī bezjēdzīgi droši vien. Man nemaz nevajag dzert, lai nonāktu marasmātiska apcerīguma stāvoklī. :) Varbūt tā gluži vienkārši ir cita veida emocionalitāte - ikdienā rūpīgi kontrolēta, tā mēdz izpausties brīžos, kad var nodarīt vismazāko ļaunumu.

Viss ir apriebies. Šodien pat nebija spēka atbildēt uz e-pastiem.
Laikam būs vien jāaiziet uz to prezentāciju jaunnedēļ, citādi sāku ierūsēt. Vismaz būs motivācija drēbes izgludināt.

Fuck it all.

Let us live and be merry.

Струны рвутся клочьями, cтихи творятся странными, и я сижу в синеватом свете монитора, тупо нажимая на "Select" и "Delete". Уже который час, и не спрашивайте, что со мной. Все в порядке, все в порядке, черт побери. Бывают и такие вечера, когда меня лучше не тревожить, когда стирать старые письма, бездумно перемещять папки и слушать глупые песни становится целью жизни. Завтра будет новый день, завтра в который раз начнем все с новой строки. Но это будет завтра. А пока - пока пусть они творятся странными, эти стихи.

Viss. Saņemies, silentwings, un sāc beidzot strādāt. :F

Interesanti, kā negatīvas emocijas var traucēt dažādu darbu (it īpaši garīgu) veikšanai. Kādā naktī pirms apmēram pusgada darīju to pašu darbiņu, ko šobrīd, taču tas praktiski nevirzījās uz priekšu, jo prātā bija iemitinājusies panika un kaut kas no sērijas wIsSs Ir SliKtI un JaAgRiEzJ WeEnAzZzz. Šobrīd, loģiski izvērtējot, situācija ir daudz nopietnāka, taču esmu mierīga un - viss notiek. Toč būs jāsāk meditēt, lai sakārtotu to, kas galvā darās, šķiet, ka ir vērts. :)