Par lūkošanos sev acīs un bailēm apstāties
Kaut kur nesen pavīdēja doma par t.s. "nokārtoto dzīvi". Atzīšos, mani biedē šī doma. Tu, cilvēk, cīnies, lai tev nebūtu slikti, pēc tam tu cīnies, lai tev būtu labāk, un beigās, kad tev jau viss ir un vairs īsti nav, pēc kā dzīties, paliec tikai un vienīgi tu pats. Un lūkojies sev acīs. Tieši no šīs lūkošanās sev acīs man ir visvairāk bail.

Protams, ir jau arī pozītīvāki ceļi - tu vari paņemt, kas tev pienākas, un pēc tam sākt dot, un, galu galā, tu vari tā arī nekad netikt līdz tam, kas, tavuprāt, tev ir jāsasniedz, un turpināt savu mūžīgo kustību jau labākos medību laukos. Bet šī viena iespēja paliek vienmēr. Iespēja, ka ceļa galā iestāsies tukšums.

Un vēl - esmu ievērojusi, ka tie, kuri gatavi atzīt, ka viņu dzīve ir nokārtota, reti kad saprot tos, kuriem vienmēr ir jāiet tālāk.